Vaiņodes pagasta bioloģiskais zemnieks Vilnis Čirkšis ar savu darbošanos var lepoties, jo šajos sarežģītajos laikos ir atradis pieticīgu veidu, kā arī apmēros nelielai lauku saimniecībai, aprūpējot aptuveni piecdesmit hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, ir iespējams pastāvēt. Pirms vairākiem gadiem “Bokultu” īpašnieks atteicies no piena ražošanas un pievērsies gaļas lopu audzēšanai. “Liekas naudas mums nav, bet paši esam pārtikuši un ar produktiem savus bērnus, kas dzīvo Liepājā, varam atbalstīt,” situāciju rezumējot, sacīja viņa sieva.

Siena ruļļi mēdz aizbēgt projām

Zemnieku saimniecība “Bokulti” atrodas kādu puskilometru pirms Augustes, tātad aptuveni pusceļā starp Priekuli un Vaiņodi. Apvidus tur ir izteikti paugurains un ainavisks. Taču, lai arī gleznainība pievelk un saista māksliniekus, lauksaimniekošanai stāvie, mālainie uzkalni un dziļās, dūksnainās lejas par labu nenākot. Lopbarībai sagatavotie siena ruļļi nereti no pakalna virsotnes ne no šā, ne tā izmanoties ieripot dīķī, no kura tos ne vienmēr laikus izdodas izmakšķerēt. Apstrādājot zemi, lai iesētu ilggadīgos zālājus un iestādītu kartupeļus, traktors esot jāstūrē ļoti uzmanīgi, lai tas kādā brīdī neapgāztos ar riteņiem gaisā. Ne vienmēr manevri izdodoties un tad paejot nedēļa, divas, kamēr smago tehniku atkal dabū sākotnējā stāvoklī. Tādēļ V.Čirkšis priekšroku dodot citu kolēģu jau daļēji piemirstajam kāpurķēžu traktoram, kas esot ievērojami stabilāks, kaut arī gausāks.

Vēl aizpērn viņš, spītējot nepiemērotajam reljefam, audzējis arī graudus, ko spēkbarībai izbarojis mājlopiem, taču tagad, kad cenas tiem nokritušās, bet degviela un rezerves daļas ļoti sadārdzinājušās, “Bokultu” saimnieks to vairs nedara un kādreiz iegādātais kombains stāv laukmalē neizmantots un pamazām sarūsē. Bet lopbarību ievākt viņam no Priekules palīgā atbraucot zemnieku saimniecības “Ašmji” īpašnieks Aivars Ķeris, kurš esot izpalīdzīgs vīrs un saprotot kolēģus, jo arī pašam neklājoties viegli. Kaut arī priekulnieks atšķirībā no kaimiņa ražošanu izvērsis ievērojamos apjomos un grasījies tos palielināt vēl, taču krīze aizlikusi nodomiem kāju priekšā un bankas atsacījušas kredītus jaunas lopu novietnes būvei. Tagad par 17 tūkstošiem latu uzcelto transformatoru staciju izmantot nevarēšot. “Kam man tā, ja netieku pie kūts,” viņš pamatoti sūdzējies sābrim.

Tiesāšanās izmaksātu dārgāk

Laiki mainās lauksaimnieka redzējumam neaptverami. Pirms diviem desmitiem gadu, kad V.Čirkšis uzsācis zemnieka gaitas, neviens nevarēja paredzēt, ka tā notiks. Toreiz abi ar sievu aizrāvušies ar piena lopkopību, izkopuši ganāmpulku. Slaukumu pārdevuši Nīgrandes pagasta “Ozoliem”, bet vēlāk “Pienavai”, kas darbojas Džūkstē. Taču, gadiem ejot, piedzīvojuši rūgtu vilšanos. Piena savācēji ne tikai samazinājuši iepirkuma cenas, bet daži no viņiem nevīžojuši norēķināties. Čirkšu pāris vienubrīd pat grasījies ar parādniekiem tiesāties, taču pārliecinājušies, ka par juridiskajiem pakalpojumiem būs jāizdod vairāk, nekā izdosies dabūt atpakaļ.

Tagad kūtiņā turot tikai trīs slaucamas govis, lai būtu iztikai. Bet no izputēšanas jūtoties pasargāti, jo bankā saimniecība kredītus neesot ņēmusi. Viss pārējais ganāmpulks “Bokultos” pašlaik sastāv no ātraudzīgajām gaļas ragainītēm un ragaiņiem, kas esot ļoti piemēroti Vaiņodes reljefam. Par šķirnes gaļas lopiem saņemot arī nelielas valsts subsīdijas, bet par noganītajām platībām pienākoties Eiropas Savienības tiešie maksājumi, kas gan ir desmitkārt pieticīgāki par tiem, ko bauda kolēģi rietumvalstīs. Čirkši neesot laiduši garām arī Eiropas Savienības piedāvāto iespēju modernizēties. Sagatavojuši projektu un tādējādi tikuši gan pie artēziskās akas, gan ūdensvada. Saimniekošanai parocīgi esot tas, ka gan ziemu, gan vasaru lopi pavada, ganoties ar elektrisko ganu apjoztā aplokā, bet no lietus, vēja un sniegputeņa patveroties šim mērķim īpaši uzceltā šķūnī. Pasaulē pieņemts, ka gaļas govīm pat teliņi atskrienot zem klajas debess. Tomēr latviešu zemnieka sirds tādas lietas nespējot pieļaut. Tādēļ govīm, kas gaida pēcnācējus, uz kādu laiku tiekot ierādīta vieta kūtiņas siltumā un šaurībā.

Saimniekošana drīzāk kā vaļasprieks

“Bokultos” starp gaļas lopiem visvairāk ir melnspalvaino Angusa šķirnes pārstāvju, kas ēd kā negauši un divu gadu laikā no maza teliņa spēj pārvērsties 650 un vairāk kilogramus smagā kustonī. Arī raksturā tie esot rāmi un piemīlīgi dzīvnieki, kaut gan vajadzības gadījumā spējot sevi aizstāvēt, pat stājoties pretī vilkam vai klejojošiem suņiem. Vienīgi no divkājainiem radījumiem mūsdienās mantība jāuzmana. Tāpēc V.Čirkšis ir norūpējies, jo domā, ka krīzes laikā negodīgi cilvēki varētu aktivizēsies. Katrā ziņā drošības neesot nekādas. Īpaši apvidos, kas mazāk apdzīvoti un aizauguši ar krūmājiem un mežiem. Gluži kā Vaiņode, kur lauksaimnieku ar katru gadu paliekot aizvien mazāk. Esot dzirdēts, ka pierobežas pagastos vienam otram saimniekam jau arī līdz šim bez pēdām no ganībām pazudis bullēns vai tele.

Vācijā no Angusa šķirnes lopiem atsakoties, jo uzskatot tos par pārlieku trekniem, taču mūsu gaļas pārstrādātājiem nekādu pretenziju neesot. Tiesa gan, bioloģiskajiem ražotājiem, kādi ir arī “Bokulti”, tie atsakoties maksāt kādu santīmu vairāk. Būtībā zemnieki viņus varot saprast. Kaut gan par ekoloģiski tīru ražošanu mūsu valstī daudz tiekot runāts un rakstīts, patiesībā sanākot, ka videi draudzīga darbošanās tāds pašu zemnieku vaļasprieks vien ir, jo pārstrādē taču netiekot šķirots, kādā novirziena saimniecībā dzīvnieks izaudzēts. Šajā jomā nekas nav mainījies. Līdzīgi bijis, kad ražojuši pienu. Pie mums visa lauksaimnieciskā produkcija aizejot kopīgajā katlā, bet ražotājam pie izcenojumiem nekādas teikšanas joprojām nav. Jāsamierinās un jāstrādā tālāk, cerot, ka varbūt nākotnē kaut kas varētu mainīties arī viņiem par labu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Vilnis Čirkšis lepojas ar savu ganāmpulku, kas palīdz uzturēt sakoptībā saimniecības zemi. Angusa šķirnes lopi ir neparasti ātraudzīgi, bet raksturā piemīlīgi. Taču nepieciešamības gadījumā prot sevi aizstāvēt.