Pie Grobiņas radošā kluba Efeja dalībniecēm Māja ciemojās brīdī, kad bija skatāma viņu darbu izstāde. Lietotā atsauksmju grāmata gaidīja ierodamies savu jauno amata māsu, jo desmit gadu laikā, kopš darbojas Efeja, tā bija pierakstīta pilna ar labiem, siltiem vārdiem. Straujajā dzīves ritējumā desmit gadu paiet gluži nemanot, bet šādā laika sprīdī var daudz ko izveidot un daudz ko arī izjaukt.

Cik gan dažādas interešu grupas, kolektīvi, kopas, klubiņi un citi cerīgi aizsākumi vienkārši izčākstējuši, apsīkstot entuziasmam, pietrūkstot idejām vai saskaroties ar finansiālām problēmām. Efeju tāds bēdīgs liktenis nav piemeklējis, un pirmdienās ar prieku kopā nāk visas dalībnieces, gan tās, kuras ir klubā no pašiem pirmsākumiem, gan tās, kuras piepulcējušās nesen.

Vienkārši negribējās šķirties

Pēc Birutas Ignatovas vadīto floristikas kursu beigšanas 1997. gadā dāmas juta, ka vienkārši negribas šķirties. Guvušas daudz jaunu ierosmju, pie radošajiem darbiņiem viņas ķērās ar lielu entuziasmu, bija prieks, ka var izgatavot kaut ko neredzētu, tādu, kā nav nevienam. Un arī savstarpējās attiecības bija tik jaukas, siltas, ka gribējās palikt kopā. Protams, dalībnieču sastāvs pa šiem desmit gadiem ir mainījies, bet kodols saglabājies. Kopā satur gan radošais gars, gan darbošanās savas pilsētas labā. Pašvaldība Efeju atbalsta un pasūta dekoru veidošanu svētkos un citos gadījumos. Tā kluba dalībnieces var radoši izpausties un sagādāt prieku arī ģimenēm, draugiem, kaimiņiem un pilsētas viesiem.

Mūžzaļa

Kāpēc tāds nosaukums – Efeja? Dalībnieces smejas: efeja ir mūžam zaļa, tā vijas un lien visās šķirbās iekšā – un mēs jau tādas tieši arī esam! Arī tam, ka Efeja sauc sevi par radošo klubu, nevis dāmu klubiņu, apvienību, pulciņu vai vēl kā citādi, ir savs pamatojums. Vēl nupat, ekspozīciju iekārtojot, dalībnieces spriedušas: labi, ka esam tāds radošais klubs, tāpēc mūsu izstādes var būt daudzveidīgākas, jo līdzās floristikas darbiem ir arī apgleznotas šallītes un kaklasaites, tekstilmozaīkas darbi, gleznas, pērlīšu rotas, pat dzejoļi. “Dāmu klubiņi jau ir visās malās. Mēs jūtamies nedaudz interesantākas. Protams, daudzi dāmu klubiņi dara ļoti labu darbu, savos pagastos rūpējoties par veciem ļaudīm un nelabvēlīgo ģimeņu bērniem, bet mums ir savi uzdevumi,” atzīst dalībnieces. Un kad, kopā darbojoties, top dažādas skaistas lietas, nemaz negribas trīt mēli par dzīves negācijām un vispār runāt par ikdienišķām lietām. Par pilsētas rotājumu un citu lielāku darbu veidošanu gan reizēm iznākot pamatīgas diskusijas, jo viss jāizdomā kārtīgi, pirms ķeras pie darba. Un kas gan viss nav ticis gatavots: cilvēciņi, kumeliņi, dzērves, brieži, mājiņa, Grobiņas ģerbonis un Rīgas torņi, saule, mēness, velns… Jau septiņus gadus Efeja ar panākumiem piedalās arī ziedu paklāju veidošanā Ventspilī. Ievērojama pieredze iegūta Liepājas ziedu svētkos. Pirmos gadus gan Efejas dalībniecēm uzticēts rotāt tikai pils gaiteņus. “Vērtēja stingri – žūrija pat ņēma puķes ārā no vāzes un skatījās, vai mēs pareizā slīpumā esam apgriezušas kātus,” atceras dalībnieces. Šiem svētkiem par godu tapa arī Dāma – pilnā augumā, greznā, kuplā tērpā no dabas materiāliem. Tur nu gan bija ko nopūlēties! Žēl, ka tagad pili vairs nevar apmeklēt. Bet kas notiktu, ja pēkšņi nebūtu nevienas zāles, kur rīkot izstādes? Gan jau atrastu kādu izeju! Piemēram, pirmos gadus izstādes notika veikalā un tās apskatīja arī ļaudis, kas nāca vienkārši iepirkties.

Novērtē skaistumu un izdomu

Nu publika jau pieradusi pie Efejas izstādēm, un daudzi tās gaida, pat speciāli atbrauc no Liepājas un citām vietām. Atnāk arī pa kādam skeptiķim un saka: te jau nekā nav – lapas, salmi, žagari, es arī tā varētu. Lielākoties skatītājiem tomēr patīk dabas materiāli, viņi prot novērtēt to skaistumu un darbu veidotāju izdomu. Tieši interesanti: kas tad šoreiz būs tapis no lapām vai salmiem? Melnais darbs, kas ieguldīts, lai izveidotu šīs kompozīcijas, skatītājam parasti paliek apslēpts, vien zinātājs saprot, ka stiepļu karkasa izveidošana, aplikšana ar putuplastu un dažādi citi tehniskie risinājumi prasa smagu darbu. Tāpat kā dabas materiālu vākšana un sagatavošana. Bet īsta floristikas entuziasta bauslis ir: ja kaut ko interesantu ieraugi – savāc! Pat ja tādēļ jāizmirkst lietū, jāsabrien slapjas kājas vai mašīnā kopā ar sūnām no meža netīšām gadās atvizināt arī čūsku. Strādājot jāsamierinās ar to, ka apkārt ne vienmēr valda kārtība, jo sevišķi, kad tuvojas kādi svētki un ir daudz darāmā.

Par tradīciju Grobiņā kļuvusi pušķu veidošana 31. augustā, kad vecāki kopā ar bērniem iegādājas tos pirmajai skolas dienai.

Vēlamies zināt, vai cilvēks, kurš apguvis florista iemaņas, spētu, ejot uz jubileju, pasniegt gaviļniekam vienkārši dažus grieztos ziedus. Kādreiz notiekot arī tā, piemēram, ja galīgi trūkst laika vai arī jubilārs iepriekš ir pierādījis, ka neprot novērtēt skaistos pušķus un nevērīgi sastūķē tos visus spainī ar ūdeni.

Gaidītās pirmdienas

Ģimenes locekļi jau ielāgojuši, ka pirmdienās ar Efejas dalībnieču klātbūtni citos pasākumos nav ko rēķināties. Viņas tiekas, spriež un strādā, atstājot aiz sliekšņa dienas darbos uzkrāto spriedzi un nogurumu. Kurzemnieki ir tieši ļaudis: pasaka, ko domā, un ļaunu prātu vairs netur. Pat ja gadās domstarpības, visu var izrunāt.

– Mums ir ļoti mīļa un mierīga vadītāja.

– Viņai vajadzētu būt stingrākai!

– Nē, tad mēs te nesēdētu! Neesam vairs padsmitgadnieces, katrai ir savas domas un darbi…

“No profesionālā viedokļa ar citu pieeju varbūt varētu sasniegt vairāk,” saka vadītāja, “varbūt mūsu starpā jau būtu kādi amata meistari un zeļļi, bet domāju, ka tieši cilvēciskās attiecības ir vairāk kopjamas, tāpēc esam tāda radoša draugu kopa.”

Dalībnieces stāsta, ka arī viņu ģimenes locekļi ir savstarpēji satusējušies, kopā svin Ziemassvētkus un dzimšanas dienas, nereti palīdz arī materiālu vākšanā un citos darbos.

Vēl viena Efejas dalībniecēm raksturīga iezīme ir vēlēšanās apgūt kaut ko jaunu. Tas izdodas, gan pateicoties pašu iniciatīvai, gan pašvaldības atbalstam, gan projektiem, kas īstenoti ar Latvijas Lauku sieviešu apvienības palīdzību. Viens no šādiem projektiem devis iespēju mācīties tekstilmozaīku, bērzu zaru pinumus, pērlīšu rotu darināšanu un citas noderīgas lietas, turklāt izvēloties skolotājus, kas savā amatā ir ļoti meistarīgi. Nu jau pāris gadus ar savu pašvaldību piešķirto līdzfinansējumu kursos piedalās arī apkārtējo pagastu ļaudis. Un vēl – pateicoties Efejai, dalībnieces pabijušas daudzās Latvijas vietās, kur varbūt tāpat vien neaizbrauktu: Sabilē, Pāvilostā, Turlavā, Saldū. Par Efejas nākotnes nodomiem viņas saka: tā turpināt! Atliek vien vēlēt, lai izdodas.

Ilze Zonne,
“Neatkarīgā Rīta Avīze”