Paralēli vīnogu un kizilu selekcijai Cīravas pagasta “Vīnkoku” saimnieks Gunvaldis Vēsmiņš pievērsies arī valriekstu koku pieradināšanai Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Jau aizvadītā gadsimteņa deviņdesmito gadu sākumā viņš esot apņēmies panākt, lai tie mūsu zemē ne tikai augtu un kuplotu, bet arī nogatavinātu riekstus. Bagātīgā raža, ar kādu šoruden koki viņu atalgojuši, liecina, ka sev izvirzīto mērķi selekcionāram izdevies sasniegt.

“Valriekstu koki Latvijā – tas nav nekas nedzirdēts. Tie šeit parkos dekoratīviem mērķiem stādīti jau muižu laikos. Arī Liepājā, Aizputē un citur mūsu rajonā tie ir sastopami. Atceros, ka savām acīm tos pirmoreiz ieraudzīju, kad sāku mācīties Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā. Parkā valriekstu koki tajā laikā veidoja veselu aleju. Zinu, ka arī tagad daļa no tiem saglabājusies, kaut gan daudzi esot nocirsti,” savu stāstījumu iesāka G.Vēsmiņš. Viņu šie koki ieinteresējuši garšīgo un ļoti veselīgo riekstu dēļ.

Vēlāk valrieksti viņu atkal aizrāvuši, kad Moldāvijā strādājis pie vīnogu selekcijas. Pirms atgriešanās uz dzīvi dzimtajā Latvijā, viņš salasījis riekstus, lai vēlāk iestādītu tos savā lauku saimniecībā. Rieksti apzināti ievākti Moldāvijas pašā ziemeļu daļā, jo tur klimatiskie apstākļi esot ievērojami skarbāki nekā valsts vidusdaļā, nemaz nerunājot par saulainās zemes dienvidiem. “Turklāt riekstus neņēmu no kura katra koka, bet centos atrast tādus, kas savā veģetācijā apsteidz pārejos. Uzskatīju, ka ir ļoti svarīgi savākt sēklu no pašiem agrīnākajiem genotipiem,” viņš teica.

Par eksperimentēšanu ar valriekstu stādiem, to audzēšanu, kā arī pieradināšanu Latvijas klimatiskajiem apstākļiem plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4.oktobra numurā Pētera Jaunzema publikācijā.

Gunvaldis Vēsmiņš ir panācis, ka valriekstu raža pie mums ienākas līdz septembra otrajai dekādei.