Rotkaļa Raimonda Hodzko siltumnīcā Vērgales pagasta “Bušeniekos” izaudzis gandrīz metru garš gurķis. Ģimenei Plocē ir vasaras māja. Dārziņā un siltumnīcā izaug viss pašiem vajadzīgais, ir arī vairākas bišu saimes.

Gurķim dod vārdu

“Tūlīt redzēsit mūsu Pipito,” saimniece Virgīnija saka pa ceļam uz siltumnīcu. Gurķis izaudzis teju metru garš, bet tāds nav vienīgais. Arī pārējie ir neparasti gari, ar raupju mizu, bet garšo un smaržo tieši tāpat kā gurķim jāgaršo, tikai vidus ir tukšs. Saimniece atceras, ka stādiem bijis daudz ziedu, bet aizmesties tie sākumā nav gribējuši. Augsni īpaši neesot mēslojuši, izmantota parastā melnzeme, tā ka tas nevarot būt gigantisma iemesls. Saimniece spriež, ka drīzāk pie vainas ir Spānijā pakotās sēklas, kas pirktas veikalā “Depo”. Jo blakus aug arī parasta izmēra garie gurķi, kas audzēti no Latvijā ražotām sēklām. “Nopērc gurķus, un redz, kāds humors iznāk,” saimniece smej.

Vēl siltumnīcā aug paprika, pipari un tomāti. “Tas viss savam priekam,” apgalvo Virgīnija. Stikla siltumnīcā gan galvenokārt saimniekojot Raimonds. Krāsniņa un metāla caurules vedina domāt, ka tā ir apkurināma, bet saimniece atmet ar roku – nav vis.

Blakus siltumnīcai izveidota puķudobe, kurā aug arī saulespuķes. Tās sniedzas krietni pāri cilvēka augumam. Turpat ir arī bišu būdas. “Tur lielākā mazmeita vīram palīdz,” saimniece saka. Unai nu jau esot 20 gadu.

“Ja jūs zinātu, kāda izskatījās māja, kad to nopirkām – likās, vējš uzpūtīs, un sabruks,” nosaka Virgīnija. Laika gaitā gan apkārtni, gan pašu ēku izdevies sakārtot tā, ka bez raizēm varētu startēt konkursā par sakoptāko sētu.

Liepājnieki namiņu laukos noskatījuši, braucot ciemos pie paziņām Plocē. Uzzinājuši, ka to pārdod, un 1982. gadā nopirkuši. Sākumā uz pusēm ar Virgīnijas māsu, bet tad viņa nolēmusi iegādāties pati savējo – Dubeņos.

Īpašumā ir arī divi hektāri zemes, bet visu saimnieki neizmanto. To nomā kaimiņš, kurš audzē labību. Pērn apkārt audzis rapsis, un bites sanesušas tā ziedu medu. Virgīnija gan sūkstās, ka tas nav īsti labs – ciets, grūti izsviežams un vispār īpatnējs. 

Ziemā vairs nav omulīgi

Agrāk, kad abi strādājuši, atbraukuši tikai nedēļas nogalēs. Tagad, kopš Virgīnija ir pensijā, “Bušeniekos” pastāvīgi dzīvo pusgadu – no aprīļa līdz oktobrim. Savulaik viņa strādājusi akciju sabiedrības “Liepājas metalurgs” sagādes daļā.

Vasaras mājā Raimondam un Virgīnijai laiku pa laikam pievienojas arī bērni un mazbērni. Te ir pirts, kur mazdēls Pauls atvedis savus hokeja komandas biedrus svinēt Jāņus. Piecu kilometru attālumā gaida jūra. Ir mazdārziņš, kur izaug dārzeņi pašu galdam, un ābeles. Augļi gan šogad padevušies sīki un maz. Laikam no sausuma, spriež saimniece. Netālajā mežā gan labu sēņu vietu neesot. Teritorijai uzlikts lieguma statuss, jo tur dzīvojot melnie stārķi. Nu gan divus gadus neesot manīti.

“Kad aizbraucu uz Liepāju iepirkties, sāk sāpēt galva,” apgalvo Virgīnija. Tomēr pārcelties uz laukiem pavisam pagaidām viņa nevēlas, un tas arī nav iespējams. Māja nav piemērota dzīvošanai ziemas mēnešos, lai gan nesen siltināta. “Mēs neesam dzimuši laucinieki. Kad vakaros ātri paliek tumšs un pūš skarbie jūras vēji, vairs nav omulīgi,” neslēpj saimniece.

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds” 

Saimniece Virgīnija Hodzko (no labās), mazmeita Dana un viņas draudzene Luīze ir izbrīnītas, ka gurķis spēj izaugt pat gandrīz metru garš.