Bārtas skolas ēka septembra vidū joprojām ziedu un zaļumu iekļauta. Noskan zvans uz stundu, bērni ir klasēs, un noteikumi šobrīd nepieļauj svešinieku uzturēšanos mācību iestādē. Bārtas skola, kuras 95 gadu jubilejai tikko veltīti pagasta svētki, joprojām tāda ir ģeogrāfiski un vietējo mutē. Oficiāli plāksne pie ēkas vēsta, ka šeit ir Zentas Mauriņas Grobiņas novada vidusskola. Otro gadu šī ir novada vienīgās skolas viena no pamatskolas mācību programmu īstenošanas vietām. 

Sarūgtinājums bija

Plāksne ar uzrakstu “Bārtas pamatskola” ieņēmusi savu vietu pagasta muzejā nupat izveidotajā ekspozīcijā par godu skolas jubilejai. Blakus padomju gadu nosaukumam – Bārtas astoņgadīgā skola. Tiešos vārdos to nesaka ne mācību darba organizatore Daiga Sunipa, ne Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķude, taču iemesls, kāpēc svin šo kantaino gadskārtu, nevis gatavojas apaļajiem simt, ir viegli atminams un skumjš. 

Bārtā mācās 41 skolēns. Diemžēl neatvēra 1. klasi, jo bija tikai viens bērns, kas tajā ietu. “Tajā ģimenē ir trīs bērniņi. Līdz ar to viņi izdarīja izvēli, ka visi trīs brauc uz Grobiņu,” saka D. Sunipa. Toties 9. klasē ir desmit audzēkņi. Lielākā daļa pedagogu strādā tepat uz vietas, atbrauc angļu valodas skolotāja no “Iespējamās misijas”. 8.–9. klase piektdienās ķīmiju un fiziku mācīties dodas uz Kapsēdi. 

“Man gribas domāt un arī kolēģu vārdā teikt, ka jūtamies normāli,” vaicāta par izjūtām pēc pārmaiņām Grobiņas novada izglītības sistēmā, saka D. Sunipa. “Protams, bija sarūgtinājums, kad skolu likvidēja. Taču mūs laipni uzņēma vidusskolas kolektīvs, esam saglabājuši savas tradīcijas.” Neesot uzspiests braukt uz Grobiņu, šeit notiek ierastā “Latvijas stunda”, Ziemassvētku svinēšana, izsūtīto bārtenieku pieminēšana.

Viņa nevarot pateikt, kāds ir minimālais bērnu skaits, lai mācības paliktu Bārtā. “Katram, kas strādā šeit, ir arī kāda piesaiste. Ja vecāki laiž savus bērnus un uzticas šai skolai, tad… Bet tas ir atkarīgs no vadības lēmuma. Domāju, bārtenieki grib, lai šajā ēkā būtu dzīvība.” D. Sunipa norāda, ka bērnu skaita sarukšana esot visas Latvijas problēma. Bārtā pērn piedzimuši septiņi mazuļi, taču tas situāciju neatrisina. Šeit strādā apvienotās klases, izņemot 9. un 6. klasi. “Nevaram teikt, ka tāpēc mums būtu zema izglītības kvalitāte,” atzīmē mācību darba organizatore. 

Kur visi satilpa?

Covid-19 laikā mācību stundas saliktas pa blokiem, lai skolotāji pēc iespējas mazāk ietu pa klasēm. Telpas vēdina, bērnus starpbrīžos laiž pastaigāties tikai skolas teritorijā un pa klašu grupām, lai tās nesatiktos. Arī pusdienas organizētas tā, lai nenotiktu drūzmēšanās. Bārtas bērni esot atbildīgi, saka D. Sunipa. Ceturtie un septītie sākuši mācības pēc kompetenču pieejas. “Mēs jau visi mācāmies,” viņa stāsta. “Svarīgākā ir skolotāju sadarbība, kā vienoties, lai bērniem tēmas neatkārtojas, lai viņi redz saistību no viena mācību priekšmeta uz otru.” Vērtēšanas sistēma bez atzīmēm pedagoģei patīkot, jo, viņasprāt, ir jāmācās sev. 

Jaunas skolas būvniecībai Bārtā jaunās Latvijas valsts sākuma gados nācies likt lietā viltību. Bārtas pagasta vecākais, vēlākais zemkopības ministrs Jānis Birznieks, noteikti gribējis šeit jaunu skolu. Tomēr valdība neļāva, jo 20. gadu sākumā Bārtā jau bija trīs skolas, stāsta A. Ķude. Lai atļautu ēku uzcelt, papīros ierakstīja, ka būvē nabagmāju, bet doma bija, ka tā būs skola pagasta centrā. Tā arī sāka darboties 1925. gadā.

Bērniem muzejā esot interesanti redzēt, kā pa šiem gadiem mainījusies skolas ēka. Tā vairākkārt pārkrāsota. Kādā fotogrāfijā ir soliņš, šodien tāda nav. Esot bijuši laiki, kad skolas priekšā ēkā dzīvojošajiem skolotājiem bija dārziņi un pie skolas bija saimniecības ēkas. 1939. gadā bija paredzēts celt malkas šķūni ar lopu kūti. 2012. gadā vecais šķūnītis nojaukts un uzcelts jauns. Bērnus izbrīna bildes ar āra tualeti, uz kuru vajadzēja skraidīt līdz pat 2001. gadam. Viņus pārsteidzot arī fakts, ka šeit mācījušies pat 130 skolēni, – kur gan tik daudz sagāja?! 

Apsola nemūžam nedzert

Ekspozīcijā ir 1977. gada skolēna dienasgrāmata. “Bērni, kuri tagad saņem diezgan bezpersonisku A4 formāta lapu ar vērtējumu, ar interesi skatās liecības, kurās tādas sliktas atzīmes – tikai 4 un 5,” smejas A. Ķude. Citi gan zinot, ka bijis laiks, kad atzīmes lika no 1 līdz 5. Bārtā līdz 1940. gadam bija kupls mazpulks ar 80–90 dalībniekiem, to ar skolotājas Vitas Kursītes iniciatīvu atjaunoja pēc neatkarības atgūšanas. Diemžēl tā jau atkal nav, jo palicis maz bērnu un interese sāka zust, pastāsta muzeja vadītāja. 1930. gadā skolā nodibināts atturībnieku “Cerību pulciņš”. “Skolēniem bija ideja, un skolotājs Kārlis Austriņš to atbalstīja. “Cerību pulciņā” bijuši pāri par 20 bērniem, kuriem bija apņemšanās, ka nekad mūžā nelietos alkoholu,” saka A. Ķude. Šodienas bērni nesaprot, ka kādreiz uz mācībām bija jānāk kājām, neveda oranžais Šveices autobuss. 

Muzejs glabā liecības par teātra pulciņu, kas periodiski darbojies. 1997. gadā to atkal izveidoja Vita Reiere, Bārtas bērni ar labiem panākumiem spēlēja teātri līdz pat 2019. gadam. Ekspozīcijā ir mūzikas skolotājas Olgas Balbārdes akordeons, materiāli par joprojām aktīvās folkloras kopiņas “Bārtenieki” izveidi. Ik pa laikam skolā dejojuši. Pašlaik pašdarbības pulciņi pārsvarā darbojas kultūras namā.

Te lepni karājas Bārtas skolas karogs no 1999. gada. “Periodikā uzgājām, ka jau 1938. gadā J. Birznieks dāvinājis skolai karogu. Nav ne jausmas, kā tas izskatījies un kas ar to noticis,” stāsta A. Ķude. Absolventi un interesenti vienā no muzeja telpām var izšķirstīt skolas hronikas un albumus, informatīvās lapas vecākiem, skolēnu vēstules laikrakstiem un ziņas par skolu presē. 

“Mazliet ir tā drūmā noskaņa, nav lielas sajūsmas, ka skolai ir jubileja,” atzīst bārteniece A. Ķude. “Nav vairs Bārtas pamatskolas, un bērnu skaits arvien samazinās.” Skolēni dodas ne tikai uz Grobiņu, bet kopš sistēmas “nauda seko skolēnam” ieviešanas brauc arī uz Kalētiem, kur ir arī mākslas un mūzikas skola.

11Skatīt galeriju