Ar padomju laika simboliem, atmiņu pārstāstiem, jubilāra sveikšanu un omulīgām sarunām piektdienas vakarā Grobiņas pagasta Priedolos tika aizvadīts tā saucamo sarkano baronu salidojums. Tika nolemts, ka nākamgad viņi tiksies Gaviezes pagastā pie Genadija Jefimova. Namatēvs, Grobiņas Pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Priedols bija parūpējies, lai salidojuma norises vieta būtu noformēta atbilstoši padomju laikam. Tā kā telts bija no sarkana materiāla, tad, ieejot tajā, par īstu sarkano baronu varēja kļūt jebkurš citas krāsas piekritējs, kaut vai zaļais vides aktīvists.

Karsta siļķe padomju avīzē

Virs telts plīvoja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas karogs, bet zem karoga – pudele degvīna ar padomju laikā populāro glāzi graņonku. A.Priedols gan klusām atzina, ka gadījies misēklis. Proti, pa šiem laikiem aizmirsts, kā tas karogs īsti jāizkar, tāpēc iznācis to piestiprināt otrādi. Bet tāds sīkums nevienu nesatrauca.

Lielas ovācijas izpelnījās uz karstām oglēm ceptas siļķes, kas bija ievīstītas avīzēs “Padomju Jaunatne”, “Cīņa” un “Komunists”. Lai pie tām tiktu, A.Priedolam vajadzējis izložņāt mājas bēniņus. Šī karstā siļķe un ceptie kartupeļi visiem gāja pie sirds, īpaši ar piena pārstrādes uzņēmuma “Elpa” direktora Gundara Siseņa sarūpēto kefīru. Pēc tam jau tika paņemts arī stiprāks malks, raisījās sarunas un dziesmas, par kurām rūpējās Grobiņas pagasta sieviešu vokālais ansamblis. Tam vienubrīd piepalīdzēja arī politiķis Jānis Leja, kurš uz salidojumu bija paķēris līdzi savu akordeonu.

Visus uz izgāztuvi!

Ļoti sirsnīga izvērtās pazīstamā lauksaimniecības veterāna Jura Janeka sveikšana. Viņam pirms dažām dienām apritēja 70 gadu. Pēc daudzajiem ziediem un sirsnīgiem vārdiem varēja spriest, ka bijušie cīņubiedri aizvien vēl ciena J.Janeku. Protams, netrūka arī asprātību. Piemēram, ka beidzot arī septiņdesmitgadnieku pulks papildinājies ar vienu prātīgu vīru, vai arī pamācība, ka īstā dzīve sākas tikai pēc 70. Pats J.Janeks pēc tam sarunā ar “Kurzemes Vārdu” atzina, ka, izdzirdot skaitli, kas apzīmē viņa nodzīvoto gadu daudzumu, mazliet baisi paliekot. Viņš nemaz tik vecs nejūtoties.

Taču vislielāko jautrību pēc J.Janeka sveikšanas izraisīja A.Priedola acinājums sēsties mikroautobusā, kas visus aizvedīs uz svalku. “Ak, šitā gan!” sašutumu tēloja vīri. “Arī tos, kam vēl nav septiņdesmit, vedīs uz izgāztuvi?” Tad nu viņiem tika paskaidrots, ka patiesībā Priedols viņus vedīs pie Niedola – atkritumu poligona “Ķīvītes” priekšnieka Normunda Niedola, kurš iepazīstinās ar jauninājumiem atkritumu apsaimniekošanas jomā. Tas arī tika izdarīts.

Strādā ar jaunajām tehnoloģijām

Viens no tiem, kas uz sarkano baronu salidojumu bija mērojis vislielāko attālumu, bija bijušās Priekules saimniecības direktors Leonīds Kaķītis, kurš jau 10 gadu dzīvo Ludzas pusē. Viņš bija paguvis pastrādāt arī Durbes kolhozā pie jaunām tehnoloģijām. “Faktiski atgriezos savā tiešajā lauksaimniecības inženiera profesijā. Tad es arī sajutu, cik ļoti zūd profesionālās iemaņas, ja kļūst tikai par uzņēmuma vadītāju, bet nestrādā tieši savā specialitātē. Taču spēju atgūties, jo mana profesija man pašam patīk, vienmēr esmu nodarbojies ar jaunām tehnikām un turpinu no darīt arī šodien,” stāstīja L.Kaķītis. Viņš tagad strādā SIA “Ludzas bioenerģija” par inženieri, piedalījies veiksmīga izmēģinājuma projekta īstenošanā, jo tā rezultātā Ludzā pērn bijis zemākais apkures tarifs starp Latvijas pilsētām.

L.Kaķītim bija divi iemesli, kāpēc viņš šogad atbraucis uz salidojumu. “Viens no tiem bija Janeka kunga jubileja, jo uzskatu, ka viņš Latvijas lauksaimniecībā no sava mūža un veselības ir gana ielicis. Otrs iemesls ir jaunais vilciens – ekspresis, ar kuru no Rēzeknes līdz Liepājai var atbraukt sešās stundās. Tādu ātrumu jebkurš automobilists var apskaust,” smaidot teica L.Kaķītis.

Strādā visgrūtākajā laikā

Verners Kalnītis bija tas, kuram liktenis lēma būt par Liepājas Cukurfabrikas direktoru uzņēmuma visgrūtākajā laikā, tas ir, no 1990. līdz 1995. gadam. “Darba nebija, jēlcukuru iepirkt nevarēja, tāpēc grūti gāja. Iedomājieties, kā lai uztur uzņēmumu, ja bija gadi, kad strādājām tikai vienu mēnesi,” to laiku viņš atceras nelabprāt.

Pēc cukurfabrikas direktora posteņa pamešanas V.Kalnītis strādājis “Latvijas gāzē”, pēc tam kopā ar znotu izveidojis privātuzņēmumu, kas ražoja plastmasas logus. Nu jau gan šis bizness esot cauri, jo, kopš tos sāka ražot rūpnieciski lielos daudzumos, mazajiem uzņēmumiem šis rūpals vairs neatmaksājās. Tāpēc V.Kalnītis pašlaik bauda pensijas vecuma atpūtas priekšrocības.

Pēc ilgāka laika šai pusē parādījās arī bijušais Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes priekšnieks Juris Briķis, kurš jau ilgāku laiku vada Saldus Policijas pārvaldi. Viņš atzina, ka tagad Liepājas pusē ierodoties samērā reti, uz salidojumu atbraucis, jo savulaik bijis Liepājas rajona Milicijas nodaļas priekšnieka vietnieks un roku rokā ar kolhozu un citu padomju saimniecību vadītājiem vien strādājis.

Ar darbu Saldū J.Briķis esot apmierināts. Mazāk stresa, jo rajons mazāks, noziegumu mazāk, turklāt Saldū vispār neesot noziedzīgu grupējumu. Un tomēr, atminoties padomju laikus, J.Briķis norādīja, ka tad noziegumi nav bijuši tik nežēlīgi kā tagad. “Ja gadā notika divas slepkavības, tad tas bija kaut kas ārkārtējs. Diemžēl tagad slepkavība uzskatāma par bezmaz ikdienišķu noziegumu,” viņš secina.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Padomju laika vadošie darbinieki, no kuriem daudzi aizvien vēl ieņem vadošus posteņus, vienojas kopīgā dziesmā.

Juris Janeks (no labās) savā lielajā jubilejā saņēma daudz sirsnīgu sveicienu, dāvanu un ziedu.