Visu nosaka siera garša
Kad sestdienas rītā veras tirdziņa “Lauku sēta pilsētā” vārti, pa tiem stāvgrūdām metas iekšā pircēji. Par Vecpils pagasta mājražotājas Ingūnas Vītolas sieru un citiem piena produktiem daži rindā stāvētāji pat teju sakāvušies.
Rit ceturtais gads, kopš I. Vītola nodarbojas ar piena produktu ražošanu savā zemnieku saimniecībā “Strēlnieki”. Viss sācies, kad izšķīrusies no vīra un no Tores atnākusi atpakaļ pie vecākiem Vecpilī. “Mēģināju kaut ko darīt. Tajā brīdī par pienu maksāja astoņus santīmus. Skaidrīte Solovjova aicināja uz “Lauku sētu pilsētā”. Vaicāja, vai negribu mēģināt. Pamēģināju, un nu jau iet ceturtais gads,” griežot sieru, stāsta I. Vītola.
Uz Liepāju mājražotāja ved pienu, krējumu, biezpienu, dažreiz arī sviestu, kam pievienoti zaļumi. Tas esot iecienīts. Ikdienā siers gatavots netiek. Tirgus, kas Liepājā darbojas katru trešdienu un sestdienu, ir teju vienīgā vieta, kur viņa savu produkciju realizē.
“Bijām uz Jūras svētkiem, katru gadu piedalāmies arī Līvas tirdziņā,” stāsta siera meistare. Ar to patlaban arī pietiekot. Apmierināt visu pircēju vēlmes nemaz neesot iespējams. “Kādreiz, krievu laikos, tā šturmēja veikalu! Pie veikaliem stāvēja lielas rindas. Tā mums te tagad katru sestdienu ir. Vai sniegs, vai lietus, vai vējš. Cilvēkus nekas nebaida. Tad strīdas un kašķējas: “Nē, es biju pirmais!” Sešdesmit, septiņdesmit gadu veci onkuļi sāk savā starpā grūstīties, bet es nezinu, ko man tagad darīt,” pārdevēja ar smaidu raksturo atmosfēru tirgū agri no rīta.
Egona Zīverta foto
Pienu, kas palicis pāri pēc tirgošanās “Lauku sētā”, mājražotāja Ingūna Vītola saraudzē. Vēlāk no tā top biezpiens.
Tas, ka mājās gatavots siers ir vairāk ekoloģisks nekā veikalā pirkts, ir teju vai droši. “Tas tā varētu būt. Tur nav pilnīgi nekas. Tikai pašu biezpiens, piens, oliņa,” apliecina saimniece.
Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21. decembra numurā.
#kvards-20121221-06#