Garā ziema nu ir pārciesta un pienācis pavasaris, kad Grobiņas pagasta savvaļas rezervātā – Vītiņu pļavās – sakuplo savvaļas govju ganāmpulki. Šis ir atbildīgs laiks dzīvnieku pārvaldniekam Valdim Ķēdem un viņa palīgam Ainaram Āboltiņam, jo jaukais papildinājums ir gan jāsagaida, gan jāreģistrē. Ne jau vienmēr viss norisinās tik gludi, kā varētu vēlēties.

Dzīve ir skarba

Viena no jaunajām telītēm nav spējusi atnesties un pirms dažām dienām pļavās atrasta bojā aizgājusi kopā ar savu pēcnācēju, bet apkārt jau bija sapulcējušies melnie kraukļi. Taču tāda ir realitāte. Skarba, kā jau dzīve. Ar šādiem zaudējumiem, kaut arī tie ir sāpīgi, esot jārēķinās, jo dabā valda savas striktas attiecības, likumi un tikumi, ko ietekmēt nav cilvēku spēkos.

Tomēr, kopumā raugoties, pašvaldības un Holandes dabas fonda “Stichting ARK” 2002.gada septembrī uzsāktais sadarbības projekts, kura mērķis ir saglabāt Liepājas ezera austrumkrastam blakus esošo palienas pļavu bioloģisko daudzveidību, risinājies ļoti sekmīgi. Gan savvaļas govju, gan peļu pelēko tarpānveidīgo zirgu ganāmpulks septiņu gadu gaitā vairāk nekā divkāršojies. Astoņu atvesto gotiņu skaits palielinājies līdz 20 ragainēm. Starp tām ir 13 govis un septiņi buļļi. Vecākajam un dižākajam vārdā Dzenis, bet vienam no dzeltenajiem jaunuļiem – Dzintars. Mazulis tā esot nosaukts par godu televīzijai “Dzintare”, kas te aizrautīgi filmējusi. Varbūt, ka nākotnē dzirdēsim, ka kādu bulli godā par Pēteri, jo arī es Vītiņu pļavās fotografēju no sirds.

Savvaļas govju ganāmpulks veidots, sakrustojot pie vietējiem apstākļiem vislabāk pieradušās Latvijas brūnās ar aukstumizturīgajām Ungārijas stepju govīm un pret mitrumu pacietīgajiem Skotijas Heilandes gaļas liellopiem. Taču pārvaldnieka novērojumi liekot secināt, ka visveiksmīgāk mūsu apstākļos tomēr pārziemo tie eksemplāri, kuros ir vairāk Ungārijas stepju govju asiņu. Ārēji tos varot pazīt pēc tumšākā apspalvojuma.

Zālēdāji prot sevi aizstāvēt

Pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem izturīgo un pret slimībām neuzņēmīgo dzīvnieku skaita pieauguma dēļ pērn nācies pat paplašināt aplokus. Un pat tad pļavu platības esot nograuztas gandrīz vai gludas. Saprotot, ka dzīvniekiem ir atnešanās laiks, kad vajadzīgs spēks un enerģija kaulos, pārvaldnieks ar palīgu šad un tad atvedot savvaļniekiem pa kādai smaržīga siena ballei, kurām šopavasar esot liela piekrišana. Pie šī kāruma sapulcējušos ēdējus pārvaldniekam ar palīgu esot ērtāk apskatīt, lai novērtētu, cik vēl teliņu un kumeliņu šopavasar vispār nāks pasaulē.

“Kad gotiņas ir sagaidījušas mazuļus, tās teliņus ļoti uzrauga un aizstāv gluži kā acuraugus,” sacīja Valdis. Kaut gan pārvaldniekam jaundzimuši bullēni tūdaļ jāapgādā ar krotālijām ausīs, šo uzdevumu neesot nemaz tik vienkārši īstenot. “Nesen, kad vēlējāmies pirms trīs dienām atskrējušajam villainītim pietuvoties, māte metās to aizsargāt, un mums ar palīgu nekas cits neatlika, kā glābies kokos jo ragi savvaļniecēm ir asi un smaili kā īleni,” viņš teica.

Ragi arī palīdzot govīm atvairīt klejojošus suņus un meža zvērus. Kaut arī to pēdas aplokos sniegā viņam esot gadījies novērot, septiņos gados neesot bijis gadījuma, kad kāds plēsoņa būtu uzdrošinājies uzbrukt savvaļas zālēdājiem.

Pļavas ir pārvērtušās

Lai gan ir jāatzīst, ka nule aizvadītā ziema bija sniegiem gana bagāta un ilga, to tomēr nevajagot saukt par dzīvniekiem nelabvēlīgu, jo pļavas neesot nevienu reizi pārplūdušas tik lielā mērā, ka savvaļniekiem nebūtu iespējams atrast sausu vietiņu, kur pārgulēt nakti. To nevarot sacīt par citiem gadiem, kad, uzpūšot rietumu un dienvidrietumu vējiem, ūdens līmenis ezerā strauji cēlies un Vītiņu pļavas gan novembra beigās, gan janvārī vārda vistiešākajā nozīmē palojušas.

Valdim, kurš kādreiz rajonā bija pazīstams kā čakls Grobiņas pagasta zemnieks, tagad dienas aizritot, gādājot par Vītiņu pļavu aplokiem un to iemītniekiem. Tomēr viņš ne brīdi nenožēlojot, ka piekritis šādām pārmaiņām savā dzīvē, jo pienākums, kuru uzņēmies, tam liekoties ļoti interesants. Viņam vienlīdz patīkot gan savvaļas zirgi, gan ragainītes, taču tuvāks liekoties govju ganāmpulks, jo zirgi šķietot nesaprotamāki un neprognozējamāki. Arī izskatā tie šķietot līdzīgāki, kamēr govis – visai atšķirīgas.

Pārvaldnieks atzina, ka, pateicoties lielo zālēdāju klātbūtnei, lielā mērā pārvērtušās esot arī Vītiņu pļavas, kas aizvien vairāk atklājot savu ziedošo daudzveidību. Vasarā tur esot apskatāmas pat septiņas Latvijā sastopamo orhideju sugas, kas, tāpat kā govis un zirgi, raisot apmeklētāju interesi.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Mazais Dzintars un māte vēlīgi pozē fotogrāfam.

Teliņu atskriešanas laikā ganāmpulks dažkārt saņem smaržīga siena balli, lai vairotu spēkus.

Jau tagad, kad vēl ir auksts, Vītiņu pļavās ierodas apmeklētāji.