Tik lielisku siena laiku, kādu Dievs devis lauku ļaudīm šovasar, Lejaskurzemē cilvēki sen neesot pieredzējuši.

Šajās nedēļās pat esot pagūts aizmirst, kādi izskatās lietus mākoņi. Saulīte un dienvidaustrumu vējiņš darot savu, un rīta pļāvumu vakarā jau varot likt šķūnī.

“Redzēs, redzēs ko mums tie Brāļi gulētāji sagādās, bet pagaidām viss iet kā pa notīm un siens izdodas kā zelts! Šādos apstākļos ievāktai barībai govs silē pavisam cita vērtība,” teica Ķāķišķes iedzīvotāja Natālija Zuļģe.

Tehnika gādāta, savelkot jostas

Zuļģi zemnieku saimniecībā “Ventiņi” jau pērn nodrošinājušies ar kārtīgām barības glabātavām, tāpēc uz lauka ievākums vairs nav jāatstāj. Līdz ar to esot palikuši aiz muguras tie laiki, kad siens, negaisa mākonim pamalē briestot, ar skubu bijis jāsamet kaudzē, jāapsedz ar plēvi vai citādi jāizlīdzas. Tagad, tiklīdz pļava nogāzta gar zemi, savālota un siens sapresēts ruļļos, to tūdaļ steidz novietot pantos zem jumta. Tur vietas pietiekot, lai ar ēdamo nodrošinātu visai ziemai gan 37 slaucamās govis, gan teju trīsdesmit teliņu lielo ganāmpulku.

Vērtējot, kā cilvēki mūsdienās laukos strādā un ko viņi, tā darbodamies, ir sasnieguši, Natālija Zuļģe atzina, ka zemnieki ir sīksta tauta, kas pratīs pastāvēt. Arī viņiem “Ventiņos”, kad sākuši saimniekot patstāvīgi, daudz ko nācies darīt ar rokām un paļaujoties uz likteni. Taču tagad, kad visa nepieciešamā tehnika sagādāta, rudenī nav jābaidās, ka graudi var palikt nenokulti. Un tomēr to visu nācies sagādāt uz jostu savilkšanas rēķina, jo citas izejas jau nav bijis. “Nav taču vairs ne Rucavā, ne arī kaut kur citur kaltes, kurās labību izžāvēt. Ja mums savas tehnikas nebūtu, lopbarībai audzētie graudi sadīgtu uz lauka vai arī tie būtu jāber maisos un jāskābē,” viņa teica, piebilstot, ka kaut kas līdzīgs tad notiktu arī ar sienu.

Lopi kūtī kļūst aizvien dārgāki

“Zemniekam ir jāprot gan Jāņus svinēt, gan paspēt ar lauku darbiem, visam jāatrod laiks,” teica bioloģiskais lauksaimnieks Andris Briķis no Durbes, kurš, neraugoties uz to, ka tehnika brīžiem lūzusi, tieši šonedēļ paguvis gan pasēdēt kādu brīdi pie ugunskura, gan arī ievākt sauso lopbarību. Tagad ko pļaut viņam vairs atlikuši nieka desmit hektāri. Durbenieks teica, ka siena ievākšanā nostrādātās stundas neesot skaitījis, jo laimīgie to, kā zināms, nemēdz darīt. Ja lopbarība ir sagādāta pietiekamā daudzumā, pusi no vasaras pienākumiem varot uzskatīt par paveiktu.

“Lopi kūtī mums paliek aizvien vērtīgāki, drīz tiem būs zelta cena,” secināja “Briķu” saimnieks, salīdzinot kā pretstatījumā ar aizvien lielākajiem ražošanas izdevumiem, sarukuši ieņēmumi par pienu. Visvairāk viņu, protams, sarūgtinot tas, ka bioloģiskajā saimniecībā sarūpētais slaukums, kuram ir pavisam cita vērtība, tiek saliets kopīgā katlā ar to produkciju, ko ražo konvencionālie lauksaimnieki.

“Ko daba spēj dot, ar to mums arī pietiek,” savas pašaizliedzīgās darbošanās pieticīgo sūtību definēja Andris Briķis. Taču, viņaprāt, ar to esot diezgan, lai turētos uz šās zemes un neizputētu.

Piens ir iztikas pamats

Divatā ar vīru Andri savam piecpadsmit lopu ganāmpulkam sienu gādājot Dunalkas pagasta piemājas saimniecības “Tunguži” īpašniece Spodra Šnipke. Lai nebūtu jāstrādā ar izkapti un grābekli, kā to darīja senos laikos, viņi, ieguldot attīstībā vienotās platības maksājumus, iegādājušies gan rulonu presi, gan ietinēju un pļaujmašīnu. “Tas bija jādara. Saimniecība atrodas nomaļā vietā, tāpēc neviens pie mums palīgos lāga nevēlas braukt. Bet tagad, cik spējam, tik darām, un gluži labi iztiekam bez talciniekiem un stresa,” sacīja Spodra. Un piebilda, ka barības ievācot daudz un visi lauki, vēl tikšot pārpļauti, kad ataugs attāls.

Nozīmīgajam siena laikam mobilizējot pilnīgi visus ģimenes spēkus, pļavā šonedēļ ar saimnieku Arvīdu Šēnfeldu priekšgalā kuplā pulkā bija devušies zemnieku saimniecības “Lankupi” ļaudis. Viņi pastāstīja, ka tirgum pienu neražojot, bet slaukums, ko dodot divas gotiņas, lieti noder, lai nodrošinātu pārtiku lielajai saimei. Protams,  naturālajā saimniecībā darbojoties, tehnikas iegādei līdzekļus nopelnīt nekādi nav iespējams, tādēļ nākoties strādāt ar sentēvu paņēmieniem, siena laikā liekot lietā dakšas un grābekļus. Taču tas neesot nekāds debesu brīnums, jo tieši tādā veidā sienu Latvijā saviem ganāmpulkiem joprojām sarūpējot mūsu lauku iedzīvotāju lielākā daļa.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

“Lankupos” siena pļavā ar saimnieku Arvīdu Šēnfeldu priekšgalā mobilizēti pilnīgi visi ģimenes locekļi.