Jaunās ābolu šķirnes ir labas, vēl garšīgākas par vecajām. Tādēļ nav pamata uztraukties, ka pagātnē aiziet antoni un cukuriņi. Tā uzskata Dunikas pagasta “Vecvagaru” saimniece Zenta Krīgena.

“Vecvagaros” aug 27 šķirņu ābeles. Tas ir daudz, biežāk audzētāji paliek tikai pie dažām, atzīst Zenta. Taču tagad dārzs dod gan vasaras, gan rudens, gan ziemas augļus. Viena daļa ražas nonāk skolās, jo saimniecība jau otro gadu iesaistījusies programmā “Skolas auglis” un ved ābolus gan uz Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolu, gan uz Sikšņu pamatskolu. Daļa nonāk veikalos Liepājā. Lielajos veikalu tīklos gan ne, to vajadzībām nepietiktu pat visu Rucavas novada audzētāju ražas, kopā ņemtas, piebilst Zenta. Vēl Dunikas ābolus rudeņos var nopirkt Pētertirgū.

“Importa ābolu par latu pirks, mūsējo par tādu cenu ne, esot par dārgu,” uz pretrunu cilvēka dabā norāda zemniece. Galvenais iemesls, kāpēc jāizvēlas Latvijas augļi, ir nesalīdzināmi mazākais ķīmijas daudzums, ko pie tiem lieto, atgādina dunicnieki. Krīgenu saimniecība nodarbojas ar integrēto augļkopību. Tas nozīmē, ka augu aizsardzības līdzekļus lietot var, taču tikai tik daudz, cik tie tiešām vajadzīgi.

Lielākā daļa ražas šogad novākta tieši pirms pēdējo dienu vētrām. Tā nonāk pagrabā. Īpašu dzesētavu “Vecvagaros” nav. Tajā ir nepieciešamais mitruma līmenis un konstanta +4 grādu temperatūra. Par jaunu iekārtu iegādi, piemēram, par ES līdzekļiem Krīgeni nedomā – tam līdzi nāktu līdzmaksājums un kredīts, bet bez tā viņi patlaban gana labi iztiek.

Egona Zīverta foto

Ābolus ēd un ēdīs – ko tur kreņķēties, “Vecvagaru” saimniece Zenta Krīgena spriež, ka nav ko lauzīt galvu par Eiropas kopējo lauksaimniecības politiku un meklēt jaunas nišas. “Bet, ja pilsētniekiem nebūs darba un naudas, par ko tos pirkt, tad gan būs grūti…”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 16. septembra numurā.
 #kvards-20110916-01#