Tirgotāji sacēluši varenu kņadu, iebilstot pret Saeimā otrajā lasījumā pieņemtajiem strīdīgajiem grozījumiem “Konkurences likumā”. Viņi apgalvo, ka tas varot radīt negatīvas sekas Latvijas tautsaimniecībai – palielināt inflāciju, ietekmēt mazo un reģionālo veikalu skaitu un izprovocēt starptautisko tiesvedību. Taču zemnieki, kas nodarbojas ar piena ražošanu, ir gluži pretējās domās un uzskata, ka notiekošais tikai vēlreiz apliecina, cik ietekmīgi kļuvuši lielveikali, kas faktiski nodarbojas ar cenu diktēšanu valstī.

Situācija valstī nomācoša

Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Dzēse” valdes priekšsēdētājs Māris Petrēvics iesāka ar to, ka tikpat nomācoša kā šī ziema esot arī politiski ekonomiskā situācija valstī. To, ka lielveikali diktēs savus noteikumus visiem pārējiem, viņš paredzējis jau toreiz, kad tie sākuši izplesties Latvijā. Un tagad nu nākoties baudīt pašu pieļauto darbību rezultātus. Apgalvojums, kas izskanējis televīzijā, ka piena ceļā no ražotāja līdz patērētājam vienīgais pelnītājs ir zemnieks, esot pilnīgs absurds, jo tajā nav ņemti vērā ražotāja izdevumi.

“Piena lopu audzētājiem, tāpat kā lielveikaliem un pārstrādātājiem, ir jāmaksā par elektroenerģiju un visiem citiem saņemtajiem pakalpojumiem,” teica M.Petrēvics. Neviens jau neko par velti nedod. Arī pašreizējo samaksu par pienu zemniekiem izdevies nodrošināt, tikai pateicoties tam, ka slaukumu sāka pārdot lietuviešiem. Kooperators secināja, ka pašreiz tirgus attīstība esot nedaudz apstājusies, taču pauda bažas, ka nākamais vilnis varot būt vēl spēcīgāks. Ne jau velti jautājums par cenām un konkurences lietām šonedēļ bijis ietverts arī Eiropas Komisijas darba kārtībā.

Visi posmi vienlīdz svarīgi

Priekules pagasta zemnieku saimniecības “Pauguri” īpašnieki Astra un Uldis Iņņi saražoto pienu pārdod akciju sabiedrībai “Rīgas piensaimnieks”. Par slaukuma litru, kam jānodrošina augsta kvalitāte, saņemot 26 santīmus. “Pie šādas samaksas viss, iespējams, būtu kārtībā, ja mūsu rīcībā, līdzīgi kā tas ir rietumvalstu kolēģiem, būtu sakārtotas novietnes un ganāmpulki,” teica priekulnieks. “Diemžēl, mantojums, ko esam saņēmuši, prasa ieguldīt lielus līdzekļus saimniecības attīstīšanā. Ja mums neļaus sakārtot ražošanu, var notikt tā, ka pēc pāris gadiem vairs Latvijā nav no kā pienu pirkt.”

Viņaprāt, piena ķēdē no ražotāja līdz pircējam visi posmi esot vienlīdz svarīgi, un gan tirgotājiem, gan pārstrādātājiem, gan zemniekiem ir paņemti prāvi kredīti bankās, kas jāatdod ar uzviju. Runājot par piena cenām, tirgotāji nez kāpēc izliekoties neredzam, ka piena ražotājiem lopbarības piedevu un minerālā mēslojuma cenas ir divkāršojušās. Ja tonna slāpekļa pērn maksājusi 150 latu, tad šoziem tā jāpērk par 300 latiem. Tas pats sakāms par graudiem. “Es nesaprotu, kāpēc saceltā ažiotāža šobrīd skar tikai un vienīgi piena ražošanu? Kāpēc par maizi neviens neizsakās? Arī tās cena veikalā ir sasniegusi 80 santīmus par klaipiņu un strauji tuvojas latam. Gados, kopš strādājam privātajā saimniecībā, neesam neko iekrājuši. Tāpēc, ka visa nauda, ko saņemam, ir jāiegulda saimniecības attīstībā, lai varam izpildīt aizvien pieaugošās ražošanas prasības,” sacīja piensaimnieks.

Neapmierināts ar tirgotāju sacelto kņadu ir arī Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma “Elpa” valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis, kurš atbalsta Saeimas virzītos likuma grozījumus. Parlamentāriešu un arī konkurences padomes nostāja pat varētu būt iedrošinājusi un devusi cerības arī piena pārstrādātājiem, kurus saistot ar lielveikaliem noslēgtie līgumi, kas aizliedz sadarboties ar citiem tirgotājiem un izmainīt paredzētās cenas. Viņaprāt, masu informācijas līdzekļos izplatītie apgalvojumi, ka likuma grozījumi var palielināt inflāciju un reģionālo veikalu skaita samazināšanos, zināmā mērā esot tikai demagoģija, kurai nav nekāda pamatojuma.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”