Kā tagad dzīvo un ar ko nodarbojas bijušais Liepājas rajona Lauksaimnieku apvienības vadītājs Jānis Zgirskis?  Kaut gan pirms dažiem mēnešiem esot pārkāpis jau mūža septiņdesmitā gada slieksni, līdzīgi daudziem cilvēkiem mūsu valstī Jānis Zgirskis joprojām strādā. Tāpat kā toreiz, kad atradies rajona lauksaimnieku organizācijas spicē, viņa postenis ir Grobiņā.

Tikai ar to atšķirību, ka organizācija saucas “Skābeklis 1” un atrodas bijušās Lauktehnikas teritorijā. Oficiāli Jānis Zgirskis skaitoties darbu vadītājs un viņa pienākumos ietilpst gādāt, lai pasūtītājiem laikā tiktu piegādāta pasūtītā gāze. Jokojot viņš teica, ka tīri teorētiski tagad spējot skābekli tiem, kas to nav pelnījuši, arī piegriezt. Taču praksē gan tādi gadījumi vēl nekad neesot bijuši jāīsteno, jo produkcijas deficīta nav un arī tās cenas ir stabilākas par degvielas un elektroenerģijas maksu.

 Firmas rīcībā esot trīs automašīnas, un ar to pietiekot, lai klientus apkalpotu. Skābekli dažādām vajadzībām no Grobiņas galvenokārt pasūtot lauksaimnieki, taču tas tiekot vests arī uz pilsētām. Tā, piemēram, Liepājā “Skābeklis 1” apkalpo Jūras spēkus, bet Priekulē – medicīnas darbiniekus. No lauku ļaudīm lielākie skābekļa patērētāji esot kooperatīvā sabiedrība “Vērgale 1”, kā arī tadaiķnieks Ēriks Žīgurs, kurš dārzeņus Rīgas tirgum vairs neaudzē, taču kaut ko nemitīgi griež un metina. Jānis Zgirskis par to pavīpsnāja, sakot, kas to var zināt, varbūt, ka “Tīrumos” tiek būvēts kuģis, jo, raugoties no šosejas, nav grūti pamanīt, ka par vērienīgu ūdenssaimniecību tur tiek domāts.

Joprojām jūtas kā lauksaimnieks

 Tā nu iznāk, ka būtībā Jānis Zgirskis nekur tālu no savām bijušajām pozīcijām nav aizgājis. Kaut arī pats savā piemājas saimniecībā audzējot tikai gurķus, tomātus, kartupeļus un ābolus, arī šodien viņš jūtoties kā lauksaimnieks un cenšoties būt lietas kursā par visu, kas nozarē notiek. Ar cilvēkiem diendienā satikties iznākot darbā un arī ceļā, braucot no mājām uz Grobiņu un atpakaļ. Tāpēc galvenās problēmas esot zināmas. Tāpat kā agrāk viņš no sirds priecājoties par tiem, kam veicas, un esot gaužām sarūgtināts, ja kādam neklājas tik labi.

 “Kas jau dūšīgi iešvunkājušies, tie – strādā. Nav dzirdēts, ka pēdējos gados kāds būtu padevies liktenim,” teica Jānis Zgirskis. Un piebilda, ka īpaši vērīgi sekojot novadnieku darba rezultātiem. Viņš jūtoties lepns, ka priekšgalā joprojām prot turēties Ēriks Putra, Jānis Daškevics un citi Durbes dižsaimnieki. Tas rādot, ka tā dēvētajiem Breša zemniekiem radītie ekonomiskie pamati nav izrādījušies lieki un ir devuši savus augļus. Visai būtisks rosmes rādītājs ir arī tas, ka ārvalstniekiem Durbes novadā zeme nav pārdota, kaut gan kaimiņu pagastos tas ir noticis. Durbeniekus, kā domā Jānis Zgirskis, paglābis tas, ka viņi strādā tuvāk lielpilsētas tirgum. Pārdodot izaudzēto tur, ja ne daudz, kaut ko tomēr izdodas nopelnīt.

Noturas ar Eiropas maksājumiem

Protams, viņš labi redzot, ka arī šobrīd darboties laukos nav vienkārši. Kaut arī zemnieki kontrabandas kravām šosejas vairs nebloķējot, kā tas notika pirms gadiem sešiem septiņiem, un arī Rīgā pie Jēkaba ielas nama protesta akcijas nerīkojot, ieņēmumi par pārdoto produkciju neesot salīdzināmi ar tām naudas summām, kas jāatdod par lauksaimniecībai sniegtajiem pakalpojumiem, jāsamaksā par degvielu un elektroenerģiju. “Ja nebūtu Eiropas Savienības vienotās platības maksājumu, lauku ražotāji nespētu pastāvēt,” atzina Jānis Zgirskis. Tagad, viņaprāt, kaut arī palēnām, bet lauksaimniecība tomēr attīstās.

Savulaik kā viens no aktīvākajiem Jānis Zgirskis iestājies Zemnieku savienībā, kur viņa reģistrācijas numurs esot 51. Arī tagad viņš piedaloties partijas sapulcēs un sekojot tās darbībai. Iebraucot pilsētā, iegriežoties arī biedrībā “Liepājas Lauksaimnieku apvienība”. Lai nezaudētu bijušos kontaktus, lai vienkārši aprunātos ar kādreizējiem kolēģiem, lai būtu lietas kursā. Tomēr ar saviem padomiem viņš nevienam neuzbāžoties, jo uzskata, ka tie, kas atrodas pie stūres, tāpat ir gudri un zinoši. “Pašreizējie vadītāji ir daudz gudrāki par mani. Tādēļ atrodos novērotāja statusā,” kārtējo reizi pasmaidīja cilvēks, kurš pirmajos gados pēc Atmodas bija iedēvēts par mūspuses zemnieku aizstāvi, kurš, lietas kārtojot, aizvien centies godā turēt labestību. “Uz dumpi nekad neesmu bijis un citus tāpat neesmu dumpoties aicinājis,” viņš atzina.

Mednieks, kas nekāro medījuma

Bet mājas joprojām esot tā vieta, kur Jāni Zgirski var atrast tikai nakts tumsas stundās un dažkārt svētdienās. “No rītiem pabaroju suni un kaķus. Pēc tam dodu norādījumus sunim, lai sargā sētu un uzpasē kaķus, lai tie nesakaujas, bet pats dodos ceļā,” viņš teica. Joprojām viņa lielākā aizraušanās esot medības. Taču ne jau, lai tiktu pie medījuma, bet gan tāpēc, ka tādējādi izdodas vismaz vienreiz nedēļā pēc sirds patikas izstaigāties pa mežu un vienlaikus parūpēties par dzīvniekiem, kam ziemas mēnešos neklājas viegli. Medību kolektīvā “Riests” viņš esot vecākais no biedriem. Tomēr tas netraucējot būt starp aktīvākajiem mežā gājējiem. Kamēr citi sūdzoties, ka tiem sāp mugura vai kājas, viņš šīs sāpes izdzenājot, staigādams pa audzēm. Taču bisi Jānis Zgirskis uz mežu ņemot līdz tikai tādēļ, lai meža kuilis tam neuzskrietu virsū. Nospiest gaili, lai nogalinātu stirniņu, viņš nekad neesot spējis.

 Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Jānis Zgirskis pie savas mājas iestādījis ābeles. Tagad koki ir izauguši lieli un galotnes sakļāvuši kopā. Taču ražu tie joprojām dodot. Vienugad lielāku – otrugad – mazāk dāsnu. Šis gads esot no tiem, kad ābelēm zari nav lūzuši augļu smaguma dēļ. Un labi vien bijis, jo saimniekam sabojājusies sulas spiežamā ierīce. Tādēļ tagad augļi savākti tikai, lai vēlāk tos nogādātu meža iemītniekiem. “Cik nu es pats tos spēju apēst,” viņš taisnojās. Bet stirniņām ziemā šī manta ļoti garšojot, un tās no meža nākot ar āboliem mieloties pat uz viņa pagalmu. Ķēdē piesieto suni izsalkuma mocītie dzīvnieki tad neņemot vērā.