Vaira Vīķe-Freiberga, komentējot Zentas Mauriņas teikto: “Dziļāko prieku pazīst tikai tas, kas dziļi cietis,” ir pārliecināta, ka rakstniece ļoti personīgi pārdomājusi sāpju un prieka līdzsvaru dzīvē un ciešanu jēgu. Šādi komentāri un piebildes ik pa brīdim lasāmi grāmatu apgāda “Jumava” izdotajā Zentas Mauriņas eseju krājumā “Sirds mozaīka. Atbalsis”.

Krājuma atvēršanas svētki tika svinēti nekur citur kā Grobiņā, Zentas Mauriņas piemiņas istabās, kur piedalījās arī apgāda “Jumava” vadītājs Juris Visockis. Šī gan neesot pirmā Z. Mauriņas grāmata, kuru izdevis apgāds “Jumava”, kā pirmais izdots Ziemsvētku eseju krājums “Sākumā bija prieks”. Tikko izdotajā krājumā rakstniece turpina tēmu par prieku un tam pretī stāvošo ciešanu un sāpju neizbēgamību. “Es varētu teikt, ka grāmatā aprunātā tēma ir pat nepopulāra un nepateicīga. Autore daudz meditē par sāpēm, prieku un baudu. Arī sāpju veidus viņa min. Ir daudzi autori, kas par to raksta, tomēr ne tik tiešā veidā. Jā, valda priekšstats par to, cik Z. Mauriņa ir patosa pilna, tomēr es uzskatu, ka viņas darbi jālasa trīs slāņos – tur ir viņas personīgais stāsts, Rietumu pasaules kultūras vēsture un vispārīgās tēmas. Varbūt kādam tas šķitīs vecmodīgi, tomēr cilvēka būtība cauri laikiem nemainās. Sāpēja toreiz un sāp tagad,” stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava.

Oriģināli grāmata tapusi 1947. gadā Detmoldā, kad Z. Mauriņa, kā daudzi latvieši, bija spiesta meklēt patvērumu ārpus Latvijas. Kādā no Zviedrijas dienasgrāmatām viņa rakstīja: “Ja izkļūšu no šīs elles, braukšu pa pasauli un sludināšu prieka nepieciešamību.” Šī nelielā grāmatiņa kalpo kā pirmais latviešu rakstnieku darbs, kurš ar savu gara spēku ieguvis popularitāti pēckara Vācijā un izdots vairākos atkārtotos izdevumos. “Šī iemesla dēļ vien šī grāmata ir ārkārtīgi svarīga. Krājums daudziem kļuva par sava veida evaņģēliju, tādējādi palīdzot pārvarēt kara laikā bezjēdzīgi radītās ciešanas,” stāsta M. Rolava. Z. Mauriņai tā bija pirmā atzinība svešā zemē, kura vainagojās, saņemot Adenauera balvu 1971. gadā par vācu tautas saliedēšanu. Latviski tā izdota 1947. gadā K. Rasiņa apgādā nelielā skaitā un palika bez atbalss. Vēlāk to izdeva “Dītriha apgāds Memmingenē” un grāmata ieguva izcilu novērtējumu vācu presē. Latviešu valodā krājuma “Sirds mozaīka” atkārtotā 1949. gada izdevuma priekšvārdā rakstīts: “”Sirds mozaīka” ir Zentas Mauriņas credo. Tas ir tas, ko viņa izglābusi no uguns liesmām un kara drupām. Tajās jaušams latviešu tautas dziesmu, Jaunās derības un grieķu kultūras gars.” Krājumu papildina fotogrāfijas no Vairas Vīķes-Freibergas personīgā arhīva, Rakstniecības un mūzikas muzeja un Zentas Mauriņas piemiņas istabu krājumiem.