Sals un sniegs dzīvniekiem nāk tikai par labu – kažoki kļūst kupli un spīdīgi, pašus lietu dabiskā secība padarījusi omulīgus un prātīgus.

Bet tie, kam paredzēts ziemas miegs, to arī dabū, stāsta Kalvenes zoodārza pārvaldnieks Arnis Bergmanis. Lāči tik saldi kā tagad jau krietnu laiku neesot gulējuši.

Mulsumu ir pārvarējis

Arī Kalvenes kamielim Tolgatam tādi laika apstākļi ir pa prātam. Tāpat kā dzīve “Cīruļos” kopumā. “Ja kamielis dosies pie barotavas, citi paies nost,” saka A. Bergmanis. Tiesa, lai šādu statusu iegūtu, pirms tam lielajam un nopietnajam dzīvniekam nācies krietni pacīnīties, noliekot pie vietas kiangus, kuri mēģinājuši izmantot tuksneša kuģa sākotnējo mulsumu, lai hierarhiju aplokā sakārtotu pa savam. Tolgats Kalvenē mīt kopš pagājušā gada pavasara.

Aploka teritoriju viņš dala ar kiangiem un par vārtu kapteini iesaukto briedi Kārli.

Pieradināts buks – briesmīgs zvērs

“Mūs kādreiz brīdināja: nav briesmīgāka dzīvnieka par pieradinātu briedēnu! Neklausījām. Tagad zinām gan, un brīdināsim arī citus, un viņi mūs tāpat neklausīs,” nopūšas A. Bergmanis. Un pastāsta, kāpēc blakus ieejai aplokā greznojas dēlis ar sešiem ragu pāriem, citu par citu žuburainākiem.

Pēc tam, kad Kārlis ar ragiem pārdūris traktora riepu, krietnu laiku pa aploku dzenājis skijoringā rūdījumu guvušu motosportistu, kas bijis nolīgts kiangu bara savākšanai vienkop, kādu no darbiniekiem paķēris aiz stērbeles uz raga un aizvilcis pa zāli, zoodārzā nolēmuši: drošība tomēr svarīgāka. Un tagad katru gadu Kārļa žuburus nozāģē un piestiprina pie brieža goda dēļa. Kamēr Arnis to visu stāsta, Kārlis koķetē ar fotogrāfu un šķietas esam draudzīguma iemiesojums. “Apmeklētājus jau viņš neaiztiek, darbiniekus gan tramda,” piebilst zoodārza saimnieks.

Cilvēka uzaudzinātam savvaļas dzīvniekam vai plēsīgajam putnam ar pieradinātāju veidojas sarežģītas attiecības. Nav vairs bijības, tā vietā nākusi konkurence ar cilvēku, un dzīvnieks parāda raksturu visā krāšņumā. “Tad ir tā: tēti, dod man vai arī dabūsi pa galvu!” Kalvenes plēsīgo putnu kompleksa saimnieks Aigars Gulbis piemin paša pieredzi attiecībās ar lielajiem putniem.  

Lūsēns ir visvairāk rūdīts

Taču tas viss piederas pie Rīgas Zoodārza filiāles “Cīruļi” ikdienas – rūpes par tiem četrkājaiņiem un spārnaiņiem, kam gadījusies kāda ķibele, prieks par ņipriem mazuļiem, sarūgtinājums par tiem, kas devušies uz labākiem medību laukiem. Vai labākām ķērpju pļaviņām – kā pērn uz Kalveni atvestie ziemeļbrieži, kas dažādu kaišu dēļ šeit tā arī neiedzīvojās. Arī ar aļņu ieviešanu, kā bijis plānots, pagaidām vēl nav veicies. Vistālākajā aplokā, kas šiem dzīvniekiem bija paredzēts, tagad mīt jaki un mierīgā un nosvērtā Vējaroze – Ungārijas stepju govs un zilā buļļa pēctece.

Bet par gada visvairāk cietušo, tātad vislabāk rūdīto zoodārza iemītnieku varētu tikt uzskatīts viens no šā pavasara lūsēniem. Neveiksmīgi krītot, viņš salauzis kauliņus piecās vietās, bet pēc tam, kad kauli pie Rīgas dakteriem salikti atpakaļ un nostiprināti ar dzelzs stieni, lūzums gadījies arī sestajā vietā. Divus mēnešus lūsēns nav varējis lēkt un skriet. Taču tagad par notikušo nekas vairs neliecina. Meža kaķis izstaipās un veikli uzrāpjas voljera augstākajā plauktā.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Kalvenes kamielim Tolgatam šāda Latvijas ziema nekādas grūtības nesagādā. Galvenais, lai pietiktu ēdamā, un to tas zoodārzā saņem papilnam.

Arnis Bergmanis un Kārlis pie brieža goda dēļa. Drošība ir svarīgāka, nolēmuši zoodārzā, kad pieradinātais briedis sācis rādīt radziņus pārlieku aizrautīgi.

Lamai Marsai tūliņ apritēs gads. Drīz Kalvenes lamu ģimenē atkal gaidāms pieaugums.