Ar prožektoru skaitīja kuģīšus

No Liepājas līdz Akmensragam bija slēgtā zona. Tajā gabaliņā atradās septiņas armijas daļas, Ziemupē – sestā no tām, kā arī robežsargu posteņi.

Zenītložmetējniekus vietējie sauca par zasariem. Bez zīmoga pasē ZP (no zapretnaja zona – slēgtā zona krievu val.) Liepājā biļetes uz Ziemupi nopirkt nevarēja.

60.–70. gados Ziemupē sāka būvēt bāzi “zeme-gaiss” tipa raķetēm. Uzbūvēja trīs šahtas, kazarmas un divas dzīvojamās mājas. Te mita 18 virsnieku ģimenes un ap 60 karavīru.

Neviena raķete pa īstam netika izšauta, bet kaujas gatavībā tās visas bija. Kad nopūta trevogu, govis skrēja prom un norāva pienu. Vietējos šeit nelaida, cilvēki redzēja tikai lokatorus grozāmies.

Vietējiem bērniem bija bail no tā, ka ofiņi bļaustījās. Otra lieta – prožektors uz sliedēm pie Kapupītes, kas izgaismoja arī jūru. Katru vakaru jūrmalu noecēja, bet zvejniekus pārskaitīja, prožektoram pārslīdot visiem kuģīšiem pāri.

Peldēties varēja tikai noteiktā laikā pretī kapiem, un pasei bija jābūt līdzi. Mēs ar brāli aizgājām peldēties. Iebrienam jūrā, skatos – zollis stāv krastā, slikti būs. Divi jau klāt ar kalašņikoviem. Aizveda mūs uz Šķēdi. Tādus pašus plikiņus palaida atpakaļ. Ne jau pa jūrmalas smiltīm mums ļāva iet. Lika iet pa grantēto ceļu. Atnācām ar jēlām kājām.

Bet es braucu peldēties ar vīru un bērnu. Kurš tev ļaus – ar automātiem un vilku suņiem priekšā! Rokas augšā! Mūs stiepa bobikā iekšā. Ņemu rateļus līdzi – tad jau mazais arī ir pārkāpējs. Beigās vecmamma paņēma bērnu, mūs ar vīru uz Šķēdi aizveda. Atpakaļ bija jānāk kājām.

Garnizona veikaliņā trešdienās pēc sešiem vietējie drīkstēja iepirkties. Desas, labas konfektes, “Tarhūns”, Indijas kafija – seši rubļi, polšs – trīs!

Svētais ūdens žigulim bākā

Ziemupes baznīcas ķesteris bija vecāks nekā es tagad. Bija sarunāts, ka jāierodas uz kristīšanu. Es atbraucu ar mopēdu. Mācītājs nāk ar savu palīgpuiku, vēl tur bija Kurmis, visi māj ar rokām un saka, ka kristības būšot jāatceļ.

Kas par problēmu?

Mācītājam bija pirmais žigulītis. Viņš vadāja līdzi divas kanniņas. Vienā bija benzīns, otrā – svētais ūdens. Pie mazās muižas mašīnai beidzies benzīns. Puika bija sajaucis kannas un ielējis svēto ūdeni bākā.

Saku mācītājam, ka problēma jārisina. Es atbraucis no Vērgales, sabraukuši cilvēki no Liepājas. Prasu Kurmim – tev akā ūdens ir? Esot labs ūdens. Ņemsim to. Mācītājs saka, ka šitā nevarot. Tu tak Tā Kunga kalps uz zemes, paņem un nosvēti ūdeni! Negribēja, beigās pielauzām. Bet labi tas neesot.

Es pati esmu vadījusi dievkalpojumu. Mācītājs nebija atbraucis, man bija jāiesāk “Klusa nakts, svēta nakts”. Nodziedājām, tas arī bija viss.

Mācītāja kundze nāca caur manu sētu pēc dievkalpojuma, bet mācītājs ar mopēdu tikai vakarā. Gāja viņam visādi. Reiz ar mopēdu bija iebraucis grāvī.

Citronene, dievbijīga meitene, bija redzējusi, ka mācītājs brauc un pēkšņi pazūd. Gājusi skatīties. Guļ grāvī blakus mopēdam. Viņa teikusi: “Celieties kājās, ko tas tur augšā padomās?” “Tur augšā nekā nav, tur tukšums,” atbildējis mācītājs.

Zvejas vīru asaras

Aivars Grava Ziemupes kadiķu audzē nebija bijis kādus desmit gadus. Nebija to skeletu tad. Tagad te nav kadiķu audze, bet kadiķu kapsēta, viss iet uz postu.

Te bija klajš lauks, kāpa. Man bija pieci, seši gadi, dzīvoju no baznīcas uz dienvidu pusi. Netālu dzīvoja Ansis Grants, kurš Pirmajā pasaules karā bija kontuzēts, ar katru gadu sliktāk dzirdēja, bet jūrā gāja.

Maniem vecākiem viņš bija stāstījis tā: “Redz, kādas man tās rokas. Ja iebrauc jūrā un uznāk vētra, tad nevar apstāties un neairēt. Tikai jātur laiva pret vilni.” Viņam bija rokas ar baltām, pusdzijušām rētām.

No valdības atnāca prikazs, ka visas laivas no liedaga jāsavāc vienuviet. Staļins taisījās mirt vai jau bija nomiris, un valdībā baidījās, ka cilvēki izmantos politisko nestabilitāti, metīsies laivās un muks. Pāris dienās laivas ar tanketēm saveda uz pliko kāpu. Meža priekšā nebija, te bija taciņa. Mēs ar omīti pa to gājām opim uz kapiem puķītes liet. Laivas redzējām, bija septiņas, astoņas vismaz.

Rudenī ome ienāca no staļļa, bija tumšs. Teica, ka kaut kas nav labi, jo baznīcas logos savāds mirdzums. Kaut kas deg. Mēs divi vien dzīvojām, mani paķēra līdzi, nācām skatīties. Nē, baznīca stāv. Redzam, ka laivas deg. Sarkanas liesmas, melni dūmi, jo laivas darvotas. Viens otrs jau nāca laivu te kopt, arī Ansis. Viņš bija atskrējis. Ansis stāv, es, omai lindrakos ieķēries, redzu, ka viņam asaras līst. Prasīju, kāpēc Ansis raud. “Mazdēliņ, šonakt Ziemupē daudzi raud,” viņa atbildēja.

Pēc neilga laika mēs pelnos ieraudzījām maziņas, mīkstas adatiņas. Prasīju omei, kas tie par stādiņiem. Viņa teica – šīs ir Ziemupes zvejas vīru asaras. Kad atgriezos pēc mācībām, kadiķu mežs jau bija liels.

Te bija tāda paradīze, it kā kāds sadegušo laivu vietā būt iesējis kadiķu audzi. Cilvēki nāca priecāties, fotografēties, laulāties. Tagad kadiķis, savu misiju izpildījis, iespējams, palaiž savu sāpi debesīs.

Misēklis ar balto ēteri

Šo vietu sauc Feldšerpunkts, kaut arī patiesībā tur tāds nekad nav atradies. Toties tur dzīvojusi feldšerīte Gaida Jansone, vēlāk Šēna. Agrākos laikos nevajadzēja ģimenes ārstu. Pietika, ka bija tāda feldšere, kāda bija Gaida.

Feldšerpunkts sākumā atradās Ziemupes “Kaijās”, vēlāk – Ziemupes muižas ēkās. Viņa apkalpoja kādus trīsarpus tūkstošus pacientu, atminas vedekla Dace Šēna.

Vai nu tā bijis, vai ne, bet ziemupnieki zina stāstu par misēkli ar balto ēteri, ar kuru ātri varot apdullināties. Padomju laikos bijuši kravas takši, ar kuriem piegādāja preces. Autovadītājs nakšņojis Ziemupes tautas namā vai vecajā pienotavā un gribējis kaut ko padzerties. Iedzēris to balto ēteri un viņam kļuvis pavisam traki. Kāda persona esot parāvusi uz augšu brunčus un iečurājusi vīrietim mutē, tā izglābjot dzīvību.

Zaiga Kuplā (pie dakterīšu galda) ambulancē strādājusi par sanitāri, tāpēc zina, ka viss te parādīts tieši tā, kā bija. “Mājā ceļa kreisajā pusē, pirms kontrolpunkta, dzīvoja tantiņa, kura slimoja ar tīfu, un Gaida arī viņu ārstēja,” pastāsta Z. Kuplā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.