Vēstures avoti liecina, ka vislielākos postījumus vētra radīja mežsaimniecībai Latvijas dienvidu rajonos no Liepājas līdz Jēkabpilij, kā arī infrastruktūrai un citām tautsaimniecības nozarēm Kurzemes dienvidos, izmainot šī reģiona turpmāko attīstību un pat saimniecisko darbību.

Daudzi liepājnieki tā laika vētru joprojām lieliski atceras. “Reiņu mežs bija nogāzts gandrīz pilnībā. Pēc vētras braucām aplūkot postījumus, bet ceļš bija tā aizgāzts ar kokiem, ka, lienot tiem pāri, mums sanāca kārtīgi pasportot, kamēr tikām līdz ezeram,” stāsta Dairis, kuram tolaik bija 25 gadi. Viņš arī pieļauj, ka Liepājā vēja ātrums varēja būt sasniedzis pat ātrumu 50 m/s.

Kādā blogā par vētru teikts šādi: “Vislielākos postījumus vētra radīja mežsaimniecībai Latvijas dienvidu rajonos no Liepājas līdz Jēkabpilij, kā arī infrastruktūrai un citām tautsaimniecības nozarēm Kurzemes pašos dienvidos, izmainot šī reģiona turpmāko attīstību un pat saimniecisko darbību.

Šīs vētras un 1969. gada vētras ietekmē tika palielināta piekrastes mežu aizsardzība, kā arī sākās piekrastes nostiprināšana pret turpmāko vētru postījumiem. Šie un citi ar šīm vētrām saistītie lēmumi netieši ir pirmie valstiskā līmenī pieņemtie lēmumi klimata pārmaiņu radīto risku mazināšanai.”

Visdramatiskākos apdraudējumus piedzīvojis Papes zvejnieku ciems šaurajā kāpu joslā starp Baltijas jūru un Papes ezeru. Stiprā vēja radītie plūdi appludināja ciemu, savienojot ezeru un jūru, un tikai augstākās kāpas pacēlās virs ūdens. Nekas līdzīgs nekad nebija piedzīvots, pat Papes ilgdzīvotāju dzimtu atmiņās nav stāstu par ezera un jūras saplūšanu.

Neziņa par sagaidāmo un panika tumšā oktobra naktī bija likumsakarīga. Cerībā izkļūt no iesprostojuma, cilvēki devās uz ciema dienvidu galu, kur bija tilts pāri Papes kanālam, bet kanālu šķērsot nevarēja, jo tiltu līdz ar motorlaivām piestātnē vētra bija sadragājusi. Tad ļaudis devās uz ciema ziemeļu galu, kura turpinājumā ir padomju armijas militārā poligona aizņemts mežs, bet tur koki lūzuši kā sērkociņi, un pārvietošanās bija bīstama.

Patvērums rasts māju bēniņos. Postā aizgāja zvejnieku laivas un piestātnes arī Jūrmalciemā un Bernātos. Iemesls tam bija ne tikai vētra, bet arī vispārējā bēdīgā saimnieciskā situācija, jo Jūrmalciemā laivas vismaz daļēji izdotos izglābt, ja būtu bijis kārtībā zvejnieku kolhoza “Sarkanā blāzma” vienīgais laivu velkamais traktors.

Vētras radītos postījumus mežsaimniecībai Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs V.Rubenis apzīmēja ar vārdu “katastrofa”. Arī institūta “Silava” zinātniskā padome atzina, ka tās pārtrauca mežsaimniecības normālu attīstību un pilnībā izmainījās mežu fonda struktūra, turklāt pamatā pazaudēti ir meži ir piekrastes rajonos, kur tiem ir īpaša aizsardzības nozīme.

Vētras tieši postījumi bija 11,7454 m3 koksnes, kas 2,27 reizes pārsniedz 1947.-1966. gados vidējos mežistrādes apjomus gadā. Vētras sekas vēl nebija pilnībā likvidētas, kad tai sekoja nākamā, 1969.gada vētra, kas mežos iznīcināja 15,3414 m3 koksnes jeb 2,96 reizes vairāk, nekā tika izcirsts gada laikā.

Tūlīt pēc vētras visās MRS tika pārtraukta ieplānoto cirsmu izstrāde un visi spēki koncentrēti, lai novāktu izpostītās mežaudzes. Vējgāžu izstrādei norīkoja mežstrādniekus no vētras mazāk skartajām MRS, piesaistīja arī kolhozniekus, sovhozniekus, kā arī tā saucamos pašsagatavotājus no citām organizācijām un uzņēmumiem.

Ar to vien nepietika, tāpēc darbā uzaicināja strādniekus no Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas mazmežainajiem apgabaliem. Daļai no tiem nebija ne mazāko iemaņu mežizstrādes darbos, tāpēc bieži notika smagi nelaimes gadījumi. Lielu daļu no kokmateriāliem, kurus sagatavoja piesaistītie strādnieki, izveda no Latvijas, savukārt daļa no iebraucējiem palika uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Salīdzinājumam – 1999. gada 25.-26.decembrī Franciju un Šveici šķērsoja vētra “Lotārs” (Lothar), kas ir viens no četriem postošākajiem klimatiskajiem notikumiem šajā reģionā kopš 1500. gada. Tā izpostīja 2,8 reizes vairāk koksnes, nekā izcirta ik gadu. Latvijā visskarbāk cietuši bija piekrastes kāpu meži. Mežsaimnieki atskaitēs skaidro, ka sakopt šīs vējgāzes ir grūtāk nekā parastās, jo priedēm piekrastes mežos ir t.s. divstāvu saknes, un lūstot sakne iekrīt tās izrautajā iedobē.

Avoti:

https://lv.wikipedia.org/wiki/1967._gada_18._oktobra_ork%C4%81ns_Latvij%C4%81