Augusts Latvijai un Liepājai ir īpašs mēnesis, kas nesis gan
skarbus pārbaudījumus, gan labas pārmaiņas. 

Kad 1914.gadā sākās Pirmais pasaules karš, viena no pirmajām
pilsētām, kas izjuta kara skarbumu, bija Liepāja, kad 2.augustā to sāka
apšaudīt ķeizariskās Vācijas kreiseri “Augsburg” un
“Magdeburg”.

Pēc sešiem gadiem, 1920.gada 11.augustā, Latvija un Padomju
Krievija noslēdza miera līgumu. Noslēdzoties Atbrīvošanas cīņām, mūsu zemei
tika atnesti 20 skaisti un laimīgi uzplaukuma gadi,
savukārt 1939.gada 23.augustā, ar Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanu, mūsu
valstij tika lemta drūma nākotne.

Pagāja daudzi gadi, sākās Atmoda un atkal augusts ieguva
īpašu nozīmi – 1989.gada 23.augustā divi miljoni okupēto Baltijas valstu –
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – iedzīvotāju izveidoju Baltijas ceļu. 

Cenšoties apturēt komunistiskās sistēmas sabrukumu, pēc
diviem gadiem, 1991.gada 19.augustā, PSRS galvaspilsētā Maskavā notika
apvērsums, kā atskaņas bija jūtamas arī Latvijā. Īpaši smagi Augusta puča
dienās klājās galvaspilsētā, kur bāzējās bēdīgi slavenais Rīgas OMON (speciālo
uzdevumu milicijas vienība) un citas padomju armijas vienības, kas kopīgi ar
Latvijai naidīgajiem spēkiem steidza izmantot radušos iespēju, lai apspiestu
tautas ilgas pēc brīvības un vienlīdzības.

Lai arī Liepāja it kā bija tālu no Maskavas, kur risinājās
galvenie notikumi, un arī par Rīgā notiekošo bija iespējams uzzināt, vien
klausoties Latvijas Radio, jo Pleskavas divīzijas desantnieki un Rīgas OMON
ieņēma Latvijas Televīzijas centru Zaķusalā, apvērsuma atskaņas atnāca arī līdz
mūsu pilsētai.

Līdzīgi, kā citviet, arī Liepājā tika izveidota militāra
komiteja varas pārņemšanai pilsētā un tās komandēšana tika uzticēta Padomju
militārā garnizona štāba priekšnieka vietas izpildītājam Valērijam Staļevam.

”19.augusta rīts sākās trauksmaini,” stāsta daudzi tās
dienas notikumu liecinieki, kas atceras lielo satraukumu, draudīgas
priekšnojautas un galvenais nezināšanu, kas īsti noticis. Uzzinot par apvērsumu
Maskavā,  Liepājas Tautas deputātu
padomes ārkārtas sesijā pēc deputāta Haralda Everta ierosinājuma pieņēma
paziņojumu, aicinot cilvēkus saglabāt mieru un nepakļauties pučistu komitejai.
Tajā pašā laikā, redzot padomju militāristu vardarbību Rīgā, par galveno uzdevumu
tika uzskatīts nepieļaut provokācijas, kas varētu izraisīt asinsizliešanu.

Liepājas valdes priekšsēdētāja vietnieks Andris Jaunsleinis
un citi valdes pārstāvji dienas gaitā devās uz PSRS karaflotes galveno mītnes
vietu Liepājā, Flotes ielā 7, un mēģināja pierunāt V.Staļevu neizmantot
militāru spēku un no Ļeņina pieminekļa, kas toreiz atradās starp viesnīcu
“Līva” un Liepājas latviešu biedrības namu (toreiz padomju virsnieku
klubs), noņemt PSRS jūras kājnieku apsardzi un bruņutransportierus.

Dienas gaitā ap plašsaziņas līdzekļiem aizvien ciešāk
savilkās Latvijas neatkarības  pretinieku
loks – tika atslēgta Latvijas Televīzija, desantnieki no Pleskavas ieņēma radio
namu Doma laukumā, tādēļ trūka informācijas, kas notiek Rīgā un citur.
Sazināties ar citām pilsētām praktiski vairs nebija iespējams, jo tika ieņemti
arī sakaru centri. Toreiz mobilo sakaru vai interneta, protams, nebija, tāpēc
Liepājai talkā nāca dzelzceļnieki un elektrotīklu uzņēmumi, kas kritiskajās
dienās ļāva izmantot savas sakaru līnijas.

Lai arī V.Staļevs pilsētas vadībai solīja, ka nejauksies
pilsētas darīšanās, slāpēti mediji tika arī pie mums. 20.augusta naktī
padomju  militāristi iebruka laikraksta
“Kurzemes Vārds” redakcijā Pasta ielā 3, lai nepieļautu avīzes
nonākšanu līdz lasītājiem, jo tajā bija publicēts pilsētas valdes
priekšsēdētāja Imanta Vismina un sabiedrisko organizāciju aicinājums
nepakļauties pučistiem un izmantot nevardarbīgas pretošanās metodes nelikumīgās
varas pārņemšanas gadījumā. Militāristu plāns gan neizdevās, jo laikraksta
redakcija avīzes tirāžu jau laikus bija pārvedusi pie toreizējā Liepājas
labiekārtošanas kombināta direktora Arkadija Leiņa.

Lai arī Doma laukumā saimniekoja pučisti, Latvijas Radio
skanēja no cita raidītāja. Tāpat iznāca laikrakstu ārkārtas izdevumi,
informējot par X stundu. Lai demonstrētu pretošanos nelikumīgajai varai, kas
centās atstādināt Latvijas Parlamentu un varas iestādes, visā valstī sākās
streiks. Darbu pārtrauca arī daudzi Liepājas uzņēmumi, tostarp pilsētas
sabiedriskais transports.

Neskatoties uz draudiem un pastāvīgo padomju militāristu
klātbūtni, darbu Liepājā turpināja arī pašvaldības policija, kas toreiz nesa
municipālās policijas nosaukumu. Vairāki desmiti municipālo policistu turpināja
savu darbu ārkārtas režīmā – kamēr vieni turpināja patrulēt pilsētas ielās,
uzraugot sabiedrisko kārtību, citiem tika uzticēta militāristu novērošana.

Viens no viņiem bija Aleksandrs Serovs, kurš 1990.gadā
atstāja militāro dienestu un kā viens no pirmajiem iestājās municipālajā
policijā. Kopā ar citiem toreizējiem policistiem viņš apbraukāja padomju
karaspēka daļas un citas vietas, novērojot viņu kustību.

“Atšķirībā no milicijas, municipālai policijai mašīnu
tikpat kā nebija, tādēļ izmantojām savas privātās,” atceras A.Serovs:
“Braucu ar savu “moskviču” un vērojām notiekošo, mēģinot
izzināt, kādi ir militāristu plāni. Toreiz visiem policistiem pat nebija
formastērpu,  tāpēc bija iespējams
novērot notiekošo, nepievēršot Latvijai naidīgo spēku uzmanību.”

Kā kuriozu A.Serovs atceras notikumu, kad, piebraucot pie
kādas milicijas mašīnas un prasot, vai miliči esot viņu pusē un atbalstot
Latviju, miliči atbildējuši, ka esot Padomju Latvijas pusē. Lai arī netrūka
milicijas darbinieku, kas toreiz neslēpa, ka neatbalsta neatkarīgo Latviju,
atklātu pučistu atbalstītāju tajās dienās par laimi satikt municipāliem nenācās.

“19.augusta rīts sākās sliktās priekšnojautās,”
atceras Juris Raķis, kurš toreiz strādāja Tirdzniecības pārvaldē: “Gājām
uz darbu, izvadājām pa veikaliem preces un redzējām cilvēku  noskaņojumu – visi satraukti, liels nemiers.
Skanēja pat izmisīgi aicinājumi slēgt veikalus ciet, lai militāristiem
netirgotu pārtiku. Tad arī sapratu, ka ir lielās izvēles laiks – atpakaļ pie
tā, kā bija iepriekš, negribu! Visu, ko izcīnījām Atmodas gados un Barikādēs,
varējām zaudēt vienā dienā.”

Nav noslēpums, ka viens otrs apjuka un domāja, ko iesākt,
bet vairums policistu palika savās vietās – apstaigāja pilsētu, runāja ar
iedzīvotājiem, vēroja militāristus. “Vairāk jau neko izdarīt arī nebija
iespējams. Mums nekā vairāk nebija, kā tikai daži steki un vieni roku
dzelži,” atceras A.Serovs.

“Šodien mēs visi zinām, ka galvenie notikumi risinājās
Maskavā, bet tepat, Liepājā, notiekošais mums bija tik pat svarīgs. Bijām jauni
un drosmīgi, par pašlabumu un algām nedomājām, jo gribējām būt brīvi un laimīgi,”
viņš turpina. Kā lielāko atzinību puča laikā A.Serovs atceras garāmgājējus, kas
nākuši klāt un teikuši paldies, ka municipāļi turpināja staigāt policijas
formastērpos un nebaidīties.

J.Raķis bija viens no pirmajiem 24 liepājniekiem, kas devās
uz Rīgu stāties topošās Robežsardzes rindās un atzīst, ka tie bija skaisti
laiki un mums ir pamats būt lepniem par valsti, ko esam izcīnījuši!

“Pagājušas vairāk nekā divas desmitgades un saprotam,
cik liela nozīme toreiz bija ģimenēm. Kad uzreiz pēc Augusta puča devos uz Rīgu
stāties topošo Aizsardzības spēku rindās, pat sapņos nerādījās, kādas grūtības
nāksies pārvarēt – ieroču nebija, formastērpu trūka, trūka pat burtnīcas
pierakstiem. To visu kompensēja ģimenes – sievas mazgāja un šuva bojātos
formastērpus, no ģimenes krājumiem ņēmām trūkstošo,” atceras J.Raķis.

21.augustā visi pučistu plāni Maskavā sabruka, savukārt Rīgā
imperiālisma varas tīkotājus sāka aizturēt pirmā policijas bataljona vīri un
pilsēta modās ar jaunām cerībām.

Arī Liepājā tas bija jūtams: pazuda draudīgie padomju
militāristi, komunististiskās partijas un VDK censoņi pameta savus kabinetus,
ko savā apsardzē sāka pārņemt municipālie policisti.

Savukārt  23.augustā,
klātesot tūkstošiem liepājnieku, Rožu laukumā tika demontēts Ļeņina
piemineklis, ko ilgu laiku sargāja līdz zobiem bruņoti padomju jūras spēku
kājnieki ar divām bruņu mašīnām. Savukārt pie padomju militāro iestāžu cieši
aizslēgtajiem vārtiem parādījās apsardze, kas gaidīja sadusmotos liepājniekus.
Tādu nebija, jo Liepājā sākās jauni laiki.