Bieži vien uz viņu jautājumiem atbildam vien ar pāris vārdiem, īsi aprautiem teikumiem vai arī neatbildam nemaz un steidzamies garām pēc iespējas ātrāk. Bet reizēm gadās tīri nejaušas un visnotaļ interesantas sarunas, kuras liek apdomāties par vispārcilvēcīgiem jautājumiem.

Nesen man blakus piesēda vīrietis ar jau pelēkas sarmas rotātiem matiem, jūrnieka kreklu mugurā un kādu divlitrīgās dziriņas pudeli plastmasas maisiņā. Grūti spriest, vai viņam bija mājas, kurās atgriezties.

Pēc pāris ievadvārdiem viņš it kā starp citu izmeta, ka rakstot grāmatu par sevi un savu dzīvi. Cik nu šai apgalvojumā patiesības, ej nu saproti. Bet teiktais aizķēra.

Ir cilvēki, kuri ikdienā paliek perifērajā zonā, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi neeksistē.

Ik pa laikam viņi redzami, klīstot pa kārtībā savestajām ieliņām, kur viņu stāvi iezīmē to, kas sabiedrībai palicis otršķirīgs. Mēs aizmirstam un neliekamies ne zinis. Tas, kurš no ceļa nogājis, jau skaitās pazudis. Bet līdz ar šādu pieņēmumu problēma nepazūd.

Te varētu ieslīgt tādu vārdu meklējumos, kuri pēc iespējas labāk spētu rosināt apkārtējo līdzjūtību, sapratni un iecietību, bet ne par to ir stāsts. Ideja saglabājas viena un tā pati: visiem vajag, lai viņus ievērotu un atcerētos. Kāds grib rakstīt memuārus, lai vismaz kaut kādā veidā pasaulei darītu zināmu to, ka ir dzīvojis un – pats galvenais – kā ir dzīvojis. Tā ir vēlme fiksēt novārtā atstāšanas netaisnību, taču šīs problēmas izskatīšanu nekad nesagaida ar fanfarām.

Līdz ar to atsevišķu indivīdu apstākļi un dzīvesstāsti vienkārši paliek zem pārējo juceklību straumēm. Interesanti gan, ka paklīduši sunīši un kaķīši mums ir aktuālāki par nelaimes čupiņām cilvēku izskatā.

Cik maksā cilvēciska uzmanība un rūpes?

Skaidrības labad uzreiz teikšu, ka atbilde nav “necik”. Pievēršanās rūpju bērniem maksā laiku, bet tieši pašlaik humānismam vairāk nekā jebkad agrāk vajadzētu būt pirmajai pamatvērtībai. Problēmas nebūtu jākrauj kaudzītē ar uzrakstu “Izskatīt vēlāk!”, jo “vēlāk” ir elastīgs jēdziens. Te nav runas par atsevišķu iestāžu darbību, bet gan par mūsu pašu principiem, rīcību un iesaistīšanos.

Kādam apšaubāms var šķist ieteikums reizēm pievērst vairāk uzmanības kaktu apdzīvotājiem, bet kurš gan vēl uzskatāmāk runā par sabiedrības problēmām, ja ne tas, kurš tās katru dienu piedzīvo uz savas ādas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.