Grobiņas pilsēta – domājams, ka Dienvidkurzemes novada lielākais lepnums un prieks, jo tā taču ir novada centrs.

Nupat šeit nosvinēti pilsētas svētki un nevis tā klusi un vienkārši, bet gan ar grandiozām izdarībām triju dienu garumā. Gājiens, vairāki Latvijā pazīstamu un atzītu mūziķu koncerti, dejas, sacensības, motofestivāls, šovi, balles un vairākas citas aktivitātes.

Daļa no tām, protams, bija ierasto svētku tradīciju turpinājums, un saprotams, ka tradīcijas taču nedrīkst lauzt vai aizmirst. Tomēr,

kamēr vieniem svētki, citiem slīgšana neapmierinātībā un pat dusmās, lai neteiktu skaudībā,

kura šai gadījumā, jāatzīst, būtu saprotama.

Neilgu laiku pirms Grobiņas pilsētas svētkus svinēja arī Pāvilostā. Viņu programmā: Žorža Siksnas un Tirkīza kora svētku koncerts un zaļumballe.

Arī to, protams, nevarētu saukt par neko, taču, ja salīdzina ar Grobiņu, atšķirības skaidri redzamas, un tās nepalika nepamanītas ne vietējo – pāvilostnieku –, ne arī vairāku citu novadnieku acīm, sevišķi jau mazo pagastu iedzīvotājiem, kuriem svētku svinēšana mēdz notikt vēl klusāk.

Jautājums: “Kā tad tā?” – vēl bija viena no maigākajām reakcijām uz lielajām atšķirībām.

Jau kurā reize, kad daļu plašā novada iedzīvotāju likumsakarīgi pārņēma apdalītības sajūta.

Grobiņas grandiozo svinēšanu kārtējo reizi var skaidrot ar to, ka tā ir novada centrs. Turklāt braukt skatīties un svinēt bija aicināti arī visi citi novada ļaudis, ja tikai, protams, varēja un vēlējās atbraukt.

Patiesība iedzīvotāju skatījumā gan saglabājas tāda, ka vienlīdzības starp lielākajām pilsētām, kur nu vēl pagastiem, nav – vai tas būtu attiecībā uz finansējuma piešķiršanu, vai citiem aspektiem.

Šeit būtu vietā atzīmēt, ka kopš novada izveides tā galvenie pārstāvji jau neskaitāmas reizes klāstījuši, ka lielajā novadā jāiemācās dalīties un tagad taču viss ir kopīgs.

No malas skatoties, šādi piemēri un notikumi attiecībā uz iedzīvotāju attiecībām un dzīvi vienotajā novadā ir kā eļļas liešana ugunī vai sāls kaisīšana brūcēs.

Centrs dižojas, dzīve pamalītēs elpo paklusām.

Beigu beigās iznāk domāt par to, kā iedzīvotājus samierināt. Kā rīkoties un strādāt tā, lai visiem būtu pietiekami un neviens nejustos kā pabērns?

Vienā no Dienvidkurzemes novada domes sēdēm, kuras laikā tika apstiprināts pašvaldības budžets, izskanēja vārdi par tālajiem laukiem kā sāpju bērniem, lūdzot neaizmirst arī par tiem.

Iespējams, ka kontekstuāli tas vairāk bija saistāms ar infrastruktūru, labiekārtošanu un attīstību, taču tikpat labi to varētu attiecināt uz ikdienas dzīvi, kultūru un svētkiem. Un ne tikai tālajos laukos, bet, kā pašlaik izrādās, – arī novada pilsētās.

Iedzīvotāju neapmierinātība, kura ceļas kaut vai svētku dēļ, tomēr nav iepriecinošs rādītājs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.