Rītiem un vakariem paliekot aizvien tumšākiem un drēgnākiem, lielais vairums ļautiņu salien iekštelpās, kur sildās ar tējas krūzēm rokās un pūkainām zeķēm kājās. Ielas paliek aizvien tukšākas, jo degunus saldēt tāpat vien nevēlas neviens.

Izņemot makšķerniekus. Pat tad, kad loms neķeras, viņi ar uzticību raugās tumšajā ūdenī, kļūdami par kanālmalas klusās dabas ainas organisku sastāvdaļu.

Šie makšķerkātu īpašnieki tur ēd savas līdzpaņemtās sviestmaizes un droši vien uzdzer ko daudz stiprāku par termosa tēju, klausās mūziku, sarunājas savā starpā, dažkārt izmet arī pa kādam skaļākam vārdam, bet visbiežāk tomēr klusi funktierē paši pie sevis vai arī nenodarbina prātu nemaz.

Kanālmalas makšķernieki ir gandrīz kā tādi izstādes eksponāti – nostādīti, lai skatu padarītu nedaudz interesantāku un piepildītāku.

Tomēr, atšķirībā no stīvajiem, bezdzīvīgajiem eksponātiem, šai gadījumā klusie stāvi arī paši vēro garāmgājējus, un varbūt, ka reizēm to dara pat ar lielāku uzmanību, nekā sekojot līdzi sava pludiņa kustībām.

Kanālmalas makšķernieki veido savu kopienu, kur droši vien pastāv arī nerakstītie likumi, bet varbūt te likumu nav nemaz, jo makšķerēt iet, lai atpūstos no tiem. Tas, ka kāds stāv blakus un dara to pašu, tiek uztverts par pašsaprotamu.

Te noteikti izveidojušās arī vairākas draudzības – kaut vai tādas, kas aktuālas tikai uz pāris stundām. Ar kaķiem, kas mājo turpat līdzās, gan varbūt draudzējas ne visai un tomēr te viss iederas un sakļaujas vienā lielā bildē.

Tā stāvot, makšķernieki iemieso pauzi no ikdienas un vienlaikus ir arī realitātes apliecinājums. Kādas divas dažādas pasaules blakus stāv, bet to nodalījumam ir jābūt.

Darbam jāmijas ar vaļas brīžiem – makšķernieku piekoptā prakse tam ir labs piemērs.

Uz šiem vīriem ar makšķerkātiem var vienkārši skatīties, no sākuma gan viņi būs jāpamana. Bet rudenīgajā kanālmalā viņi vienmēr būs klātesošas parādības. Ja šamējos sagadās ievērot stāvam savā vietā kā rītos, tā vakaros, tad tikpat labi varētu pieņemt, ka viņi tur ir pavadījuši arī visu nakti.

Zivju kaudzes gan blakus viņiem nav ieraugāmas, bet labi, ka tā, jo citādi šie varbūt vairs nebūtu tik bieži kanālmalas viesi.

Kas ar šo ir pateikts un kas te galvenais, ko saprast? Te jāsaprot vien tas, ka no makšķerniekiem mēs varam mācīties prasmi atrast laiku, mieru un pacietību – lietas, kuras pašlaik visiem tik ļoti nepieciešamas.

Un te tad arī nemaz vairs nav tik svarīgi, vai viņi ko noķer. Un, ja noķer, tad arī garāmgājējam varētu rasties jautājums: kā diez garšo kanāla zivis?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.