Godīgi sakot, nav ne jausmas, vai un kāpēc “Ugunsgrēkam” tiešām bija nepieciešama reanimācija. Viena daļa skatītāju gan to bija iemīļojuši, kamēr otra – drīzāk izsmējuši. Līdzīgi tas ir arī ar citiem latviešu seriāliem.

Savelkot visu kopā, veidojas aina, kura nav ļoti iepriecinoša. Jāsaka, ka kaut kas nav lāgā ar tiem latviešu seriāliem. Nav jau brīnums, ka daļa no tiem neizvelk ilgāk par vienu sezonu. Šai sfērā kaut kas dikti pieklibo.

Tādas parādības kā “Nemīlētie”, “Svešā seja” (un citi, kuru nosaukumus nav iespējams atcerēties vai arī to nav jēgas darīt), rāda, ka

televīzijas programma vienkārši tiek nevajadzīgi piegružota, turklāt, kā jau gružiem, tiem ir visai maz patērētāju.

Liela daļa šo seriālu scenāriju ir tikusi aizņemta no ārzemēs ražotā, tāpēc, meklējot problēmas saknīti, izkristalizējas jautājums: varbūt vienmēr nemaz nevajag mēģināt importa scenārijus pārdot šeit?

Iespējams, ka mūsu mentalitāte nemaz neatbilst atveidojamajam saturam, līdz ar to jūtama tāda kā uzspēlētība un nedabiskums, bet tas varbūt arī tāpēc, ka pats saturs mums vienkārši nepiestāv.

Aktieru darbs daļā gadījumu, protams, ir uzteicams, jo labs aktieris arī draņķīgu lomu var labi nospēlēt. Tikai saturs jau nemainās, un reizēm ir tā, ka, tai visā skatoties, pārņem gandrīz līdzjūtība.

Saturs, kas šķiet smieklīgs, izklaidē. Atsevišķos gadījumos vēl vairāk izklaidē bezsaturīgums. Ir jau jauki, ja reizēm var piesēst un paskatīties ko tādu, kas nemaz neliek domāt – atslodzīti taču vajag.

It kā jau tur tiek attēlotas arī reālās dzīves problēmas un tas ļauj skatītājam identificēties, un kaut kādā mērā var palīdzēt atpazīt un risināt pašam savas problēmas vai vismaz uz tām paskatīties no malas. Līdz galam jau, protams, ticība nepastāvēs, atsevišķas epizodes vai noskaņas izraisīs smīnu.

Lielākās bailes varētu būt par to, ka šo seriāliņu skatīšanās neviļus var pārtapt par ikvakara tradīciju.

Ar to nu gan vajadzētu būt uzmanīgiem, jo smadzenes var notrulināt tīri ātri un tas var notikt pat nemanot.

Domājams, ka šie mājražotie seriāli laika gaitā kļuvuši par pieradumu, tāpēc kvalitātes vērtējums bieži izpaliek. Tie saistās ar kaut ko tuvu un pazīstamu, turklāt lielu lomu spēlē arī tas, ka tie uzņemti tepat.

Šādā aspektā raugoties, vērtības akcenti iezīmējas skaidrāk. Tas pats pieminētais “Ugunsgrēks”, šķiet, jau kļuvis par tādu kā nacionālo dārgumu. Varbūt ar to izskaidrojama tā atgriešanās.

Lai nu kā arī nebūtu, var apdomāt variantu pie ekrāniem nemaz nesēdēt. Tā sanāks mazāks elektrības patēriņš un nenāksies fiksēt prāta asuma zaudēšanu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.