Vākšana ir ieradums un pašsaprotama vajadzība, jo tā mēs nodrošinām un rūpējamies, veidojam paši sevi. Lietas, kuras mūsu īpašumā ir jau gadiem ilgi, sniedz arī tādu kā stabilitātes sajūtu, kas savukārt nozīmē drošību.

Cilvēki cītīgi turas pie tā, kas ierasts, jo tas ir pārbaudīts un atzīts par derīgu un lietojamu. Visu šo iemeslu dēļ ir grūti atvadīties no tā, kas gadu gaitā kļuvis par savējo.

Līdzīgi tas ir ar uzskatiem. Laikam ejot, tie veselām kaudzītēm sakrājušies mūsu prāta atvilktnē. Kad vajag, mēs no tiem atkal notraucam putekļus un atrādām tos sarunās, diskusijās, strīdos.

Bet te derētu atcerēties, ka arī tie noveco, novalkājas un uz pārējā fona varbūt sāk rādīties tādi pavisam konservatīvi. Tagad tādus vilkt ārā un krāšņi izrādīt gan vairs nebūtu labi, drīzāk – nebūtu piemēroti.

Pēdējā laikā par aktuālu diskusiju tematu ir kļuvusi dzimuma identitāte. Tikko Latvijas sociuma telpā plašu ažiotāžu (kura vēl joprojām turpinās) izraisīja raidījuma ”Aizliegtais paņēmiens” sižets, kurā nebināra persona (strikta neidentificēšanās ar kādu no dzimumiem) izstāsta savu pieredzes stāstu. Te nu daudziem bija ko teikt un katrs gribēja piemest savas ”piecas kapeikas”.

Liela daļa uz šo reaģēja ar riebumu, izsmieklu, izteikumiem par ”dabas kļūdām” un naida runām.

Katram, protams, ir tiesības uz savu viedokli, jo to paredz cilvēktiesības. Bet vēl cilvēktiesības paredz brīvu pašnoteikšanos, savas izvēles izdarīšanu un dzīvošanu saskaņā ar sevi, savām sajūtām. Vai apkārtējie kādam to drīkst aizliegt? Cik tālu ar sava viedokļa paušanu mēs drīkstam iet?

Pats svarīgākais, par ko šeit jārunā, ir izpratne. Un šajā konkrētajā jautājumā par dzimuma identitāti lielai sabiedrības daļai izpratnes vēl joprojām nav. Un, kamēr šīs izpratnes nav, tikām nevajadzētu aizvainot un ņirgāties, turklāt darīt to ar tik skaļiem vārdiem.

Visa pamatu pamatā tomēr ir cilvēktiesības. Laikā, kad šim jēdzienam būtu jābūt visskaidrāk saprotamam un jādara viss, lai cilvēktiesības nebūtu apdraudētas un tiešām īstenotos, daļa sabiedrības ar saviem izteikumiem nostājas pret tām. Ko darīt, un kā to mainīt?

Atbilde ir vienkārša: ir laiks veikt tīrīšanu, izmetot to, kas novecojis, lai vieta atrastos jaunajam. Ir jāpārskata uzskati, jo tagad ir tik daudz jaunas informācijas, ka dažs viedoklis vērtējams jau kā stipri senils.

Plašākas izpratnes lauks jau ir pavēries un to turpina darīt vēl joprojām, tieši tāpēc tas ir jāiepazīst un jāatvēl vieta jauniem uzskatiem. Tas vedīs tuvāk tolerancei un rādīs, ka apzīmējumu ”dabas kļūda” nedrīkst un nevajag izmantot.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.