Nepaspēj ne attapties, kad vēl nesen pirktais vairs nav valkājams tikai tāpēc, ka kāds jau noteicis jaunu stilu. Tas, kas stilīgs šovasar, ļoti iespējams būs noiets etaps jau pēc gada, bet tas nav vienīgais faktors, kas šeit sagādā galvassāpes.

Ar ātro modi saistītas divas problēmas: absolūta vizuālā unifikācija un lupatu atkritumkalni pēc trenda nāves.

Ja tu gribi būt stilīgs (un to jau savā ziņā vēlas visi), tad tev jāņem pretim ātrās modes industrijas piedāvātais. Tāda pašsaprotama kārtība, tikai beigās redzams, ka ar to tiek iebraukts auzās, jo visi tiek padarīti vienādi.

Ej pa ielu, un pretī viens pēc otra nāk kloni – modīgi, bet garlaicīgi. Individualitātes pazīmju vairs nav, ātrā mode tās ir izskaudusi. Klaunāde? Jā un nē.

Muļķīga un bezprincipiāla sekošana šos indivīdus padara par klauniem, ja raugās no malā stāvošo viedokļa, bet tad atkal jāatzīmē, ka vispār jau klaunu iezīme ir tāda, ka tie parasti uz pārējo fona izceļas ar savdabību un krāsiņām.

Ar nopūtu gan nākas saprast, ka aitiņas jau pašas sevi ganīt nevar. Turklāt mēdz teikt, ka daudz drošāk ir iekļauties un turēties kopā bariņā. Ja kāds, nedod Dievs, noklīdīs – ko tad? Noklīdīs un labi vien būs – vismaz kāda pārmaiņa un negaidīta vēsma! Ejot pa ielu, taps ievērots, nopelnīs intereses pilnus skatus, varbūt kāda aitveidīgā smīnu vai nejauša novērotāja klusu piekrišanu.

Pēc iepriekš minētā tomēr jāuzsver, ka lielāka sāpe laikam gan ir atziņā, ka ātrajai modei pakļautie pēc sevis atstāj tikai nevajadzīgu un nestilīgu lupatu kalnus. Tie ir bezjēdzīgi daudzumi lietu, kas aizņem tikai lieku vietu. Valkāt tās vairs nevar, to termiņš ir iztecējis – šie kankari vairs nekam nav derīgi.

Skapis no tiem plīst vai pušu un rodas jautājums: kur to visu grūst? Visi plači, stūri un kakti jau ir stāvgrūdām pilni. Aizmēzt visu vienā piegājienā ir neiespējami.

Daļa pa taisno nonāk atkritumu urnās, daļa humpalās, kāds prātīgāks varbūt tomēr piegriež vērību un nogādā uz tekstila šķirošanas konteineriem. Arī veikalos nezina, ko ar tām neizpirktajām lupatām iesākt, tirgo ar atlaidēm, bet pavisam atbrīvoties nevar – pieprasījums pēc tām ir beidzies, jo vietā nācis kaut kas jaunāks, kas attiecīgi iemantojis vērtējumu “labāks”. Un tā gadu no gada šis riņķa dancis sākas no jauna.

Kamēr būs pieprasījums, tikmēr būs arī piedāvājums. Cilvēki turpinās pirkt un patērēt, neskatoties uz acīmredzamo. Unifikācija pašlaik kļuvusi par standartu, kurš lieliski notur savas pozīcijas. Tās gan ievērojamos ātrumos sāk aizaugt ar nevajadzīgām un otršķirīgām valkājamām kārtām.

Pēc saprāta aktivizēšanas un procesa loģiskas analīzes vajadzētu nonākt pie idejas, ka šīs kārtas iespējams izmantot kā labu atsperšanās punktu turpmākajām muļķībām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.