Agris ir atklāts un neslēpj ne dzīves laikā sastrādātās blēņas, ne to, ka dažkārt tiek saukts par balto avi. Vīrietim patīk eksperimentēt un turēties pie savas taisnības. Ne reizi vien savas dabas dēļ ir iekūlies nebūšanās, tomēr dzīvi tver smejot.

”Dzīve ir pārāk īsa, lai to ņemtu pārāk nopietni,” viņš ir pārliecināts. Redzējis, kā mainās laiki, nauda, cilvēki, bet ir pārliecināts, ka galvenais ir izmantot iespējas, ko dzīve dod.

– Visu mūžu liepājnieks?

– Dzīvoju Liepājā ļoti ilgi, bet vispār esmu grobiņnieks, tur arī mācījos. Kad palika kādi 16, 17 gadi, vecākas meitenes man teica, lai eju uz Liepāju, kur trūkstot puišu deju kolektīvā. Aivars Frīdenbergs no Jelgavas bija beidzis akadēmiju, atnāca uz Liepāju un strādāja ar dejotājiem, avīzēs visur bija salikti ziņojumi, ka uzņem jauniešus.

Čaļu jau parasti dejotāju rindās ir maz, toreiz arī tā bija – meiteņu pilna zāle un daži puiši.

Var jau teikt, ka uz Liepāju atvilināja tieši dejas, bet Grobiņa – Liepāja, tas pats jau ir.

– Kāda ir jūsu Dziesmu un deju svētku pieredze?

– Pati pirmā reize bija 1970. gadā, pēc trim gadiem, 1973. gadā, bija svētku simtgade, arī tad piedalījos ar Liepājas jauniešu deju kolektīvu ”Kvēle”.

Šogad dejoju Liepājas senioru deju kolektīvā ”Sidrabvilnis”. Agrāk svētkus rīkoja ik pēc trim gadiem. Tad gan bija citi laiki, mēs bijām jauni – draugi, studenti.

Bija ļoti interesanti, arī kādu blēņu sanāca sastrādāt. Atceros, atklāja Dziesmu svētku parku, tur viss tik tīrs – flīzes, ūdens dzidrs.

Šņabi jau ilgāk par septiņiem nedeva, skaidrs, ka bija jāiet uz krogu meklēt vai kādā restorānā jāmēģina tikt. Ja sanāca, tad nu ātri, ātri, jo ap desmitiem vienpadsmitiem jau viss vērās ciet.

Gājām mājās, un, protams, mums gribējās tajā jaunizveidotajā baseinā nopeldēties. Tā nu plunčājāmies arī!

Šogad jau Rīgas dome esot teikusi, ka neko tur nevarot atjaunot, tāds zaļš un duļķains. Bet prieks, ka izdevās to piedzīvot.

– Svētki nes arī jaunas pazīšanās?

– Pirmais, ar ko sapazinos personīgi, bija diriģents Jēkabs Ozoliņš. Svētku laikā dzīvojām vienā mājā. Gāju klāt un teicu: “Tā nevar, dzīvojam blakus, bet pat neesam aprunājušies.”

Pirms gājiena izrunājāmies, nofotografējāmies. Kas zina, būšu tik vecs, ka nevarēšu pakustēties un padejot, būs jāiet pie viņa dziedāt, ja reiz esam sapazinušies (smejas). Tā ir, gadu man pietiek, 70 ir daudz.

– Tomēr ”Sidrabvilnī” neesat viens no vecākajiem?

– Nē, nē, mums tur ir arī meitenītes, kas nesen nosvinēja 85. dzimšanas dienu. Tomēr sešdesmitgadīgie ir vairākums.

Bet vispār mēs piedalījāmies braši. Trīs dejas mums bija Daugavas stadionā un divas Mežaparkā. Interesanti, protams, bet viegli nav. Tomēr tā sajūta un pēcgarša – es tur biju… Tas ir to vērts.

– Deja dod enerģiju?

– Ir tā. Arī reizēs, kad visi sanākam mēģinājumā, skaidrs, ka katram kaut kas sāp, bet to jau citam negribas izrādīt. Tad nu visi cenšas, mēģina, cik var.

Šajos gados tā deja un kustība ir vienkārši pašam priekš sevis.

Jaunības gados, protams, bija citādi. Dejas gēns mūsos ir iekšā, tāpēc ļaujamies, cik nu jaudas. Patīk. Var teikt, ka tie, kas dejo, mīl to deju. Citādāk nevar.

– Dejošanā gan bijāt paņēmis pauzi?

– Tā sanāca. Kad biju jauns, dejoju, vēlāk dibināju ģimeni, tolaik arī pārtraucu, bija citas prioritātes. Tagad jau arī saprotu, ka to daru sev.

Skatīties uz vecu cilvēku, kurš knapi kust, – tur jau nav nekāds prieks. Uz jauniešiem, kas enerģijas pilni ļaujas dejai, skatīties ir daudz tīkamāk.

– Esat vienīgais dancotājs ģimenē?

– Laikam tā sanāk. Sieva nedejo, man šķiet, viņai pat īpaši nepatīk skatīties uz mani dejojam (smejas). Izbraukumos uz Poliju, Čehiju jau gan bija līdzi.

Viņa ir pedagoģisks cilvēks, tādi joki viņai īsti nav pa prātam. Varētu būt, ka tas man no tēva, viņš ar bija tāds sabiedriskais cilvēks, patika dziedāt.

Maniem bērniem gan tas nav pārgājis, ne dēls, ne meita ar dejošanu neaizraujas. Mazbērniem arī citas intereses. Katra paaudze jau kaut ko dara citādāk.

– Vai pēc svētkiem turpināsiet dejot?

– Šobrīd ir dalītas sajūtas. Kā jau cilvēki gados, svētku izskaņā bijām diezgan noguruši cits no cita. Tik ilgs laiks, turklāt piecpadsmit cilvēki, saspiesti vienā telpā, guļ uz grīdas.

No sākuma jau ir labi, tas prieks, un viss, uz beigām sāc nogurt. Jaunībā tas būtu plezīrs, kad visi kopā ņemas un ir forši, bet ar gadiem gribas ērtības, privātu telpu. Redzēsim. Nekad neko nevar zināt.

– Profesionālā dzīve ar deju gan nav saistīta?

– Jā, jaunībā beidzu tehnisko skolu un strādāju Kino direkcijā. Senāk koncertzāles ”Lielais dzintars” vietā bija kinoteātris ”Liepāja”. Tolaik man rokās bija portfelis, un es biju tāds svarīgs – tehniskais direktors Kino direkcijā (smejas).

Biju jauns, izaugsmes iespējas bija labas. Pat uz Rīgu bija jābrauc un jāvaktē celtnieki, cik kurā brīdi darbojas, tad jāziņo. Tie bija padomju laiki, tolaik tā viss notika.

– Kino bija ļoti pieprasīts?

– Agrāk Liepāja dižojās ar veseliem četriem kinoteātriem: ”Daile”, ”Sarkanā bāka”, ”Dzintars”, ”Uzvara”, tomēr kino kā tāds beidzās, tādas profesijas vairs nav, šodien viss notiek digitāli.

Vecāki tolaik pārcēlās dzīvot uz Siguldu un bija nolēmuši man sameklēt nopietnāku darbu. ”Metalurgā” mums bija viens radinieks, kurš ieņēma priekšnieka posteni, tad nu tur cehā nostrādāju kādus septiņus astoņus gadus.

Bija interesanti, arī brigāde bija laba, maksāja pietiekami. Atkal jutos svarīgs, jo strādāju taču cehā, ar ķiveri galvā, elektriķis skaitījos.

Elektriķu dienā mums noorganizēju balli jūrā, par to mani paaugstināja vienu pakāpienu augstāk. Krievu laikā bija tā interesanti.

– Kas notika, kad sākās jaunie laiki?

– Bija atkal laiks jaunam darbam (smejas). Man bija radinieks – pulksteņmeistars Matvējevs Jānis. Viņam bija fiziskas grūtības ar pārvietošanos, un viņš mani apmācīja savā amatā.

Sāku strādāt Aizputē, pulksteņmeistars tur bija pirmais cilvēks. Tad švāģeriene man ziņoja, ka Ziemeļu kapos atbrīvojusies darba vieta,

tur puisis skatījies pornofilmas un atlaists no darba,

un, ja es uzvedīšoties godīgi, varot iet tur strādāt. Gāju. Tomēr mans darba mūžs tur nebija ilgs, mierā nosēdēt es nevaru, un tur gar vienu sānu bija tāds dubultā betona žogs, vesels koridors.

Pierunāju Liepājas vadību, ka tas mums nav vajadzīgs, labāk būtu paplašināt kapu teritoriju uz jūras pusi, ko arī izdarījām. Rīgas vadībai mana pašdarbība nebija pa prātam.

– Bija atkal jāmeklē kas cits?

– Jā, sākām uzņēmējdarbību kopā ar švāģeri. Tad nāca visādas krīzes, naudas nebija, tas bija 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā.

Tas naudas trūkums arī radīja kašķus, kā jau tas parasti ir. Braucām ar mašīnu uz Franciju, lasījām kivi, vedām uz Rīgu tirgot.

Kas tik nav darīts, lai visu samaksātu.

Vēlāk gan mūsu ceļi aizgāja pretējos virzienos. Es sāku darboties ar skolu un bērnudārzu apgādi ar pārtiku. Mums bija pārtikas bāze ”Filtrs 3”, kur aizritēja 15 darba gadi, bet tad, ap 2006. gadu, atkal uznāca krīze.

– Un kā kļuvāt par māsu palīgu?

– Par māsu palīgu Liepājas Piejūras psihoneiroloģiskajā slimnīcā strādāju beidzamos padsmit gadus.

Māsīca man ir daktere, viņa teica: ”Nu pietiek taču ākstīties, kāda tad tev tā pensija sanāks?” Taisnība viņai bija, uz to brīdi mana pensija bija 240 eiro, tagad esmu uzkalpojies līdz 560 eiro.

Paldies viņai par to ieteikumu, tas daudz ko mainīja. Tomēr ņemot darbā cilvēku, kuram ir ap 60 gadiem, jārēķinās, ka viņš jau ir izveidojies un izmācīt viņu vairs nav iespējams.

Māsīca to pamanīja, mēģināja ar mani cīnīties, bet tad atmeta ar roku un teica: ”Tevi jau vairs tikai kaps izmācīs.”

– Tātad esat grūti audzināms?

– Kur nu vairs audzināms (smejas)! Psihiatrija jau mums ir ļoti interesanta nozare. Tur ir konkrēti pieņēmumi, ko drīkst un ko nedrīkst, lai gan būtībā neko nedrīkst.

Tad šķiet, nabaga cilvēki, viņi kādā brīdī ir saspieduši to galvu, bet vai tad viņiem nevajag kaut kā palīdzēt? Nu vajag viņiem to cilvēku, kas saprot!

Tagad man ir atvaļinājums, un viņi jau raud, prasa, kad būšu atpakaļ?

Vajag, lai kaut ko no veikala atnes, nu kaut vai desu. No daudziem piederīgie ir novērsušies, un viņiem ir ļoti grūti, vajag kādu, kas palīdz.

– Kāda ir jūsu ikdiena šajā darbā?

– Darbs nav no vieglajiem, ir jākoncentrējas, jāvelta nakts stundas. Protams, var arī nosnausties, tomēr vienmēr jābūt gatavam.

Agrāk koridorā bija mīkstais krēsls, kurā uz brīdi piesēst un aizvērt acis, durvis tolaik speciāli neeļļojām, jo zinājām, kā kuras čīkst. Ja ieskanas, zinām, kas nāk vai vienkārši iet uz tualeti.

Protams, ir vieglāki un ir smagāki pacienti. Vecie ļaudis ir viena lieta, bet ir arī kriminālie, kuriem nereti piespiedu ārstēšanu ir pielēmusi tiesa. Viņi tad saņem zāles un paliek tur praktiski pirmās dienas, tad jau viņus pieliek pie vietas. Lai nu kā būtu, jāatceras, ka viņi arī ir cilvēki.

Tā galvas blīve var izkustēties vai aiziet ciet jebkuram, neviens no mums nezina, kas var notikt. Ja saglabā cilvēcīgumu pret viņiem, viņi to ļoti novērtē. Viņi visi ir dzīvi cilvēki, bijuši normāli. Vismaz kādreiz.

Katram ir bijusi kāda nelaime, vienam alkohols, citam kāda trauma. Bet viņi ātri atkož, vai tu esi kaitīgs vai nekaitīgs darbinieks, un tā ir tā slidenā puse.

Tiklīdz tu sāc par daudz ar labestību nodarboties, viņi nāk tev virsū.

Tāpēc labāk ievērot zināmu distanci, jo katru vēlmi un iegribu nevar izpildīt. Mēs esam tikai divi sanitāri un viena medmāsa uz 25 cilvēkiem.

– Viens ir komunikācija, otrs – praktiskās lietas.

– Protams, viņiem vajag aktivitātes, ārā jāved. Tāpat arī jākopj, jāmazgā, nagi jāgriež. Cits vēl uz tualeti savlaicīgi nevar aiziet.

Nekas pārāk patīkams tur nav, tas jāsaprot. Brīžiem šķiet, ka darbinieki uz šī skumjā fona grib tā kā izcelties un būt labāki, uzspodrināt savas spalvas. To es sākumā jutu, bet tāds sindroms ar laiku izveidojas.

Ļoti gribas domāt, ka ar mani tā nav noticis un es vēl joprojām tur esmu baltā avs. Vismaz man viņi tā saka, ka ar mani nekad neko nevarot zināt. Tomēr tik traki jau vēl nav, ja reiz mani vēl tur.

Neko sliktu es nevaru teikt, vienīgi to, ka dažkārt der vairāk ieklausīties klientos.

Psihiatrijā jau īsti nevienu līdz galam neizārstē.

Lai to varētu izdarīt, nepieciešama pozitīva vide, labi cilvēki. Kur tu tādus dabūsi, ja katrs skrien uz savu pusi ar pieri sienā?

– Darbs vienmēr jūs ir atradis?

– Kaut kā tā ir sanācis. Darba nekad nav trūcis. Arī dažādas haltūras ir bijušas, piemēram, Liepājas muzejā nostrādāju trīs mēnešus, bet, redz, man daba tāda, ka arī tur nevarēju rimties.

Gids stāsta, bet man gribas palabot. Visam pa starpu arī pats par gidu vēl izmācījos. Lai ko es būtu darījis, man viss patika.

Galvenais, lai vienmēr ir, ko darīt. Kaut kā šķiet, ka mūsdienās jaunie ļaudis vairs tā neplēšas pēc darba.

– Vai negribas beidzot atpūsties?

– Man jau visu laiku apkārt saka – piebremzē, piebremzē! Es centīšos, bet iekšēji man tas neprasās. Saprotu, ka kaut kad jau vajadzēs rimties, tas ir dabiski.

– Pēdējā avantūra, kurā iesaistījāties?

– Man bija pāri 60, kad izdomāju piedzīvojuma, ne naudas dēļ vienu mēnesi braukt uz ārzemēm ogas lasīt. Zināju, ka tur būs jādzīvo teltīs, bet gribēju pamēģināt, kā tas ir. Pārsvarā tur bija latvieši, vēl daži poļi.

Visi jaunieši un es.

Viņi tur zāli visu laiku pīpāja, deva arī man. Protams, es paprovēju, man visu vajag dzīvē pamēģināt, bet es labāk palieku pie šņabja, ko viņi nevarēja atļauties.

Tad mēs tur mainījāmies. Protams, jaunie var vairāk pakustēties, un, tā kā peļņa atkarīga no salasītā, viņiem tas padevās labāk.

To mēnesi gan es pamatīgi norāvu, gāja man grūtāk, bet tusēju visiem līdzi. Tad viņi teica, lai es ņemu sievu un braucu atkal.

VIZĪTKARTE

Agris Jēkabsons

• Dzimis 1953. gada 14. februārī, pēc horoskopa Ūdensvīrs.
• Dejo tautas dejas kopš pamatskolas (ieturējis teju 40 gadu ilgu pauzi un atgriezies).
• Dziesmu un deju svētku dalībnieks 1970. un 1973. gadā, un arī 50 gadus vēlāk – 2023. gadā.
• 1971. gadā absolvējis Grobiņas vidusskolu.
• Studējis Rīgas 3. tehniskajā skolā, apguvis kinomehāniķa profesiju.
• Strādā Liepājas Piejūras psihiatriskajā slimnīcā par māsas palīgu.
• Sieva Tamāra, bērni – Ieva un Arturs, trīs mazbērni.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.