Tauta ir vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kuru vieno dažādi raksturīgie kritēriji, to skaitā arī valoda. Latviešu valoda ir viens no būtiskākajiem aspektiem mūsu nelielās tautas saglabāšanā, taču arī tā nenoliedzami mainās līdzi šodienas straujajam laika ritam. Jautājums ir tikai par to, vai mūsu valoda mainās uz labo pusi vai tomēr tās vērtība zūd. Svarīgākais – kāda ir valodas vērtība un kā to prot lietot jaunā paaudze?

“Viens no draudiem tiešām ir pārlieku lielā nosliece uz svešvalodām,” piekrīt Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājs Normunds Dzintars. “Bet tāda pašlaik ir īpatnība – jaunieši savā starpā sarunājas angliski. Multilingvisms pats par sevi nav slikts, ja vien tā nav par daudz.”

“Bīstamība ir tajā, ka, mezdamies svešvalodu apskāvienos, mēs aizmirstam par savu valodu. Valodas prestižs atkarīgs no mums pašiem, proti, cik augstu to vērtējām. Tomēr runa nav tikai par jauniešiem. Kāpēc neizvēlamies latviskus nosaukumus uzņēmumiem, bet tos nodēvējam svešvārdos? Bez šādiem vārdiem, protams, neiztikt, tomēr būtu jārūpējas, lai savu valodu lietojam bez kļūdām un kropļošanas,” uzskata N. Dzintars. Tam piekrīt arī Z. Krūmiņa: “Man ir draudzene, latviete, kas dzīvo Amerikā, un viņa vienmēr, šeit atbraukusi, dusmojas, ka visos restorānos tiek lietoti anglicismi. Kartupeļi ir fritēti, tiek pasniegti voki. Tāpat daudzviet ir menu, nevis ēdienkarte. Ja bērniem svešvārdi ir apkārt, kāpēc lai viņi tos nelietotu? Kāpēc lai viņi zinātu, ka cepts un fritēts kartupelis ir viens un tas pats? Tāpēc jāskatās arī uz to, kā dažādas iestādes sargā savu valodu.”

Ar runātprasmi lielākajai daļai jauniešu viss ir kārtībā, vērtē N. Dzintars, taču par “sāpju bērnu” viņš nosauc tieši rakstītprasmi. 

“Lielākās problēmas ir ar pareizrakstību – interpunkciju, ortogrāfiju. Tur tiešām daudz jāstrādā, īpaši zinot, ka 12. klases eksāmenā kritērijā “pareizrakstība” 45 procenti skolēnu nesaņēma nevienu punktu!” Ar uzdevumiem, kur tekstā jāieliek vajadzīgās pieturzīmes, vēl veicoties tīri labi, taču paši savos tekstos jaunieši bieži vien par latviešu valodas likumiem aizmirstot.

Mūsdienu jaunatni mēdz dēvēt arī par paaudzi bez rokraksta, jo galvenais rakstīšanas instruments lielākoties ir klaviatūra, nevis pildspalva. “Tā patiešām ir taisnība,” apstiprina Liepājas pilsētas 5. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Zanda Krūmiņa. “Ja, tuvojoties eksāmenam, skolēnam ar rokrakstu ir galīgi slikti, tad jānāk pie manis uz glītrakstīšanu. Patiesībā tas ir diezgan nopietni. Es bērnu rokrakstus kaut kā esmu iemācījusies atšifrēt, bet, ja eksāmenu labo Rīgā, tad tur darbu vienkārši nevar izlabot.”

Arī valodas kultūra un cieņa pret to esot mainījusies uz slikto pusi. “Jaunieši kaut kā to neapzinās – uzraksta, nosvītro, saķēpā. Es atceros savus skolas laikus – man būtu kauns tādu darbu nodot. Protams, tas nav attiecināms uz visiem skolēniem, bet tāda tendence iezīmējas.”

Z.Krūmiņa atzīst, ka bērns ar grāmatu rokās ir arvien retāka un retāka kombinācija.

“Tas ir ļoti pamanāms, ka bērnam tikai telefons bijis rokā. Tiem skolēniem, kas lasa, ar vārdu krājumu viss ir kārtībā, bet ir daudz tādu, kas nezina, piemēram, ko nozīmē vārds “arkls”. Nemaz nerunājot par vecvārdiem. Tas ir tas, kas mani izbrīna un satrauc visvairāk – ļoti niecīgais vārdu krājums,” stāsta pedagoģe. 

N. Dzintars uzskata, ka problēmas cēlonis meklējams nelielajā latviešu valodas stundu skaitā – tāpēc nav iespējams apgūt valodu daudzpusīgi. “Pamatskolā ir trīs stundas nedēļā, vidusskolā – divas. Angļu valoda ir četras stundas nedēļā. Tas ir diezgan nožēlojami, ka savu dzimto valodu jaunajai paaudzei mācām tikai divās nodarbībās nedēļas laikā. Tomēr tas ir valsts prioritāšu jautājums, un par stundu skaitu lemj valdība.” 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4. decembra numurā.

#kvards-20181204-04#