Lai mudinātu aizbraucējus atgriezties dzimtenē, kaut vai tikai uz vasaras brīvdienām, Dziesmusvētkiem vai valsts simtgades svinībām, Latvijas Institūts aizsācis sociālu kampaņu “Gribu Tevi atpakaļ!”. Taču vairāki tālumā uzrunātie liepājnieki neslēpa, ka akcija tomēr neuzrunā, un atgriezīsies uz palikšanu vien tad, kad paši vēlēsies, jo jutīs – ir pienācis īstais brīdis.

Es zinu, ka gaida

Malvīne (visu personu vārdi ir mainīti – red.) jau sesto gadu dzīvo Dānijā, un pagaidām ko mainīt nedomā. Viņa ir pamanījusi uzsākto kampaņu, un tomēr atzīst, – tā neuzrunā, drīzāk skumdina. “To, ka mani gaida atpakaļ, es zinu. Kampaņa man neliks uzreiz braukt atpakaļ. Esam ar draugu šeit iedzīvojušies. Ja tagad, emociju vadīti, tomēr atgrieztos, ko mēs Latvijā darītu? Mums viss būtu jāsāk no jauna,” Margarita precizē, ka nāktos meklēt gan dzīvesvietu, gan darbu. “Manuprāt, nav arī viegli tā pēkšņi dabūt atpakaļ agrākos kontaktus, kas varētu palīdzēt.”

Dānijā liepājnieku pāris ir iedzīvojies, labi iekārtojies. Sieviete teic, ka, protams, daudzi būtu priecīgi, ja viņi atgrieztos dzimtenē. “Manuprāt, kampaņa ir interesanta, bet uzrunā to cilvēku grupu, kuri ir pārvākušies uz citu valsti vieni, proti, bez otrajām pusēm, bez ģimenēm.”

“Ir, protams, patīkami, ka tiek domāts par aizbraukušajiem, ka tiekam aicināti atpakaļ. Bet ar kampaņu vien nepietiek. Arī katram pašam tas ir jāgrib un jābūt gatavam mainīt dzīvi,” teic Margarita.

Kad pienāks īstais laiks

Ieva stāsta, ka pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā neesot bijis spontāns lēmums. Šo soli apdomājusi rūpīgi un ilgā laika posmā. “Izsvēru ieguvumus, plusus, apzināju iespējas, kur varēšu strādāt, dzīvot un kas notiks, ja viss neizdosies, kā plānots,” atminas sieviete, apliecinot, ka tas bijis ar prātu pieņemts lēmums, ne emociju varā izdarīts gājiens. Tāpēc arī šobrīd nekādas emocionālas akcijas nespēšot viņu atsaukt atpakaļ. “Ja vien pati nebūtu izsvērusi, ka pienācis īstais laiks atgriezties,” turklāt Ieva norāda:

“Ja to nespēj manis paša ģimene, mīļie cilvēki, kuri katru reizi no manis atvadās ar asarām acīs, kad dodos prom, un bieži telefona sarunās apvaicājas, kad braukšu uz Latviju un kad pavisam varētu atgriezties dzimtenē, kur nu vēl sveši cilvēki, lai arī cik aizkustinošs vēstījums būtu.”

Lai arī Ieva katru dienu skatās ziņu pārraides un lasa interneta mājaslapas latviešu valodā, par kampaņu “Gribu Tevi atpakaļ!” nebija dzirdējusi. To nav minējuši arī citi latvieši ar ko liepājniece kontaktējoties. “Jā, šī akcija man palikusi nesadzirdēta, bet toties dzirdu no masu medijiem par to, ka Latvijā ekonomiskā situācija neuzlabojas, ka arvien tiek celti dažādi nodokļi, ka cilvēki joprojām par darbu saņem necienīgi zemas algas, ka bezdarba līmenis nekrītas, ka dzīvokļu izīrēšana par normālu samaksu ir problēma, ka veselības aprūpei naudas nepietiek utt. Un tas nudien nemudina atgriezties dzimtenē.”

Ieva Lielbritānijā dzīvo tikai trešo gadu, un atzīst, ka valsts ir iepatikusies. “Šeit jūtos labi, ņemot vērā dažādus aspektus. Algas ir labas, ar negatīvu attieksmi ne no vietējiem, ne citiem iebraucējiem neesmu saskārusies, medicīniskā aprūpe ir lieliska, laiks ir siltāks nekā Latvijā un man mazais bērns ar saviem skolotājiem ir apmierināts,” uzskaita Ieva, tomēr bilst, ka palikt pavisam svešajā zemē viņa neplāno. “Iespējams, atgriezīšos pēc pāris gadiem, iespējams, vecumdienās. Tas būs atkarīgs no tā, kādu dzīves līmeni Latvijas valdība saviem iedzīvotājiem spēs nodrošināt.”

Jūtas piederīga Latvijai

Šobrīd Anglijā dzīvojošā Inese uzskata, ka jautājums par atgriešanos ir ļoti atkarīgs no katra cilvēka tā brīža situācijas. Vai esi viens, vai precējies ar cittautības pilsoni, vai ir bērni utt. “Dzīvojot citā valstī, cilvēki ar laiku apzinās Latvijas plusus un mīnusus, un tad nu apstākļi katru nostāda izvēles priekšā,” sieviete teic, ka gan kampaņa “Gribu Tevi atpakaļ!”, gan citas līdzīgas aktivitātes ir jaukas, kas apliecina – par mums, aizbraucējiem, tiek domāts.

“Tas daudziem liek justies vairāk piederīgiem savai valstij,” zina Inese.

“Pati esmu šeit ar konkrētu mērķi, piederīga jūtos Latvijai! Tās ir manas mājas. Bet arī respektēju valsti, kurā šobrīd dzīvoju.”

Lasot komentārus no sērijas, ka “neviens jūs atpakaļ negrib”, Inese nejūtas sāpināta, un tādēļ nevienu nenosoda. “Katram ir savs viedoklis, un bieži cilvēki mēdz izteikt viedokli un pretenzijas nemaz nezinot pat vienu procentu no stāsta.”

Inese Latvijai novēl: “Lai izdodas sakārtot valsti, lai cilvēki, kuri vēlas strādāt spētu strādāt darbā, kurā jūtas laimīgi un saņemtu darbam atbilstošu atalgojumu.”