Viņa mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz piena iepirkuma cenu krīzi un milzīgo atšķirību, kāda vērojama cenās, kuras par pienu maksā ražotājiem un kādas tās ir veikalos nopērkamajam pienam.

Visus sagādātos siera krājumus par pašizmaksu cilvēki bija paspējuši izpirkt jau Grobiņā, bet rinda pēc bezmaksas piena Kuršu laukumā stiepās gara jo gara un piesaistīja arī garāmbraucošo uzmanību.

Cer, ka tiks sadzirdēti

Grobiņā uz piensaimnieku izmisuma akciju bija pulcējušies ap 400 cilvēku, kuri pustonnu atvestā siera izpirka jau pusstundas laikā. Arī ar atvestajām divām tonnām piena izrādījās par maz.

“Mēs gaidījām daudz ko, bet es esmu pilnīgi pārsteigts! Grobiņa mūs vienkārši apgāza riņķī. Būtu zinājis, būtu lielo mašīnu atvedis! Ja mums nav iespējas pateikt to, ko mēs gribam, mēs noteikti jums atvedīsim vēl sieru, ja tāda iespēja būs,”

ierodoties Liepājā, sacīja akcijas organizators, piena lopkopības individuālā komersanta “Pūre” īpašnieks J. Jansons.

Tā kā sadarbības partneris “Latvijas piens” operatīvi piegādāja papildu piena krājumus 2,2 tonnu apjomā, arī liepājnieki, kas gribēja tikt pie bezmaksas piena, nepalika bešā.

“Cik pietiks, tik dosim. Cerams, ka šie soļi būs saredzami, sadzirdami un es nebūšu vienīgais, kurš šo dara.

Es teikšu godīgi – zemnieki, protams, ir nostabilizējušies lieli un vareni, bet viņi saka, ka ir noguruši, un es viņiem piekrītu. Esam noguruši no svārstību sloga, un tas ir traki. Visi kaut kam gatavojas, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kuri ņem un dara. Man nepatīk tukšu salmu kulšana,” laikrakstam teica J. Jansons.

Organizēdams akciju, piensaimnieks cenšas pievērst uzmanību savai problēmai un panākt adekvātu piena produktu cenu patērētājiem, kura veikalu plauktos ir nesamērīgi augsta.

“Par to, ka no ražotāja puses jābūt adekvātiem uzcenojumiem, mēs esam runājuši visu laiku.

Tā nav normālā procentu likme, un attiecībā uz zemniekiem nav vienlīdzības un godīguma principa, jo virs mums ir kāds, kurš vēlas nopelnīt vairāk.

Lauksaimniecības un piena produkti  ir subsidēti, savukārt pārprodukcija veidojas, jo pircēji nepērk cenu dēļ. Ja veikals piena produktus pārdotu par adekvātu cenu, cilvēki vairāk pirktu un produktu uzkrājumi neveidotos, rūpnīcas turpinātu ražot un mēs par pienu saņemtu adekvātu cenu.

Esot šeit, vēlamies norādīt uz to, ka cilvēki ir tas spēks, kas visu šo var sakārtot. Mums – zemniekiem – braukt tikai uz Saeimu, sakot, ka viss ir slikti – nē! Cilvēki ir tie, kas noteiks, kam notikt un būt. Tie cilvēki, kas šeit ir, spēs to noreklamēt, un tas ir mūsu galvenais mērķis,” sacīja J. Jansons.

Priecājas, ja dod par velti

Kā pārliecinājās “Kurzemes Vārds”, daļa sanākušo akcijas jēgu tomēr neizprata – ieradušies bija, lai vienkārši bez maksas tiktu pie piena un lētāka siera, taču šeit esošā sabiedrības apzinīgākā daļa tomēr stingri pauda savu atbalstu piensaimniekiem.

“Valdībai ir nospļauties par cilvēkiem. Tas ir šausmīgi, ja par pienu zemniekam samaksā tikai 20 vai 30 kapeikas.

Saimniekiem jau ir siens, minerālvielas un viss pārējais jāsagādā, lopi jābaro. Es pats laukos esmu dzīvojis, un tas, ka te šodien notiek, ir tikai medaļas viena puse. Laukos zemniekiem ir tik daudz jādara, lopi jau nevar pateikt, ka šodien brīvdiena būs, – zemniekam katru dienu ir jādod gotiņām barība, un šis viss iet vienā sakarībā.

Žēl tos lauksaimniekus, ka viņus tā apbižo. Ministram jābūt tādam cilvēkam, kuram pašam ar to ir saistība, pats to piedzīvojis un ir tiešām ieinteresēts,” laikrakstam savu viedokli pauda Mariss Auders, kuru sastapām garās rindas beigās.

Viņam rokās bija trīslitru kanniņa. “Ja dod par velti, tad es neesmu pret,” viņš noteica, piebilzdams, ka par pienu gatavs arī samaksāt.

Savukārt Ervīns Falkenfreds uz akcijas norises vietu bija ieradies tieši lētā siera dēļ. Uzzinājis, ka tas vairs nav dabūjams, viņš bija nedaudz sarūgtināts. Rindā kungs stāvējis jau kopš pulksten 12 un prom devās ar divām divlitrīgām piena pudelēm.

“Tikai tā siera dēļ te stāvēju, bet es atbalstu ar asarām acīs. Ir vainīga mūsu valdība un visvairāk jau tirgotāji. Zemnieks vispār nav vainīgs,”

skumji nopūšoties, sacīja Ervīns.

“Šitos blēžus – pārstrādātājus – vajag pakārt aiz vienas vietas! Valsts prezidentam vajag lūgt, lai vispirms atbalsta zemniekus,” stingri noteica kāds liepājnieks, kurš savu vārdu mums neatklāja, jo sieva esot aizliegusi akcijā vērt muti vaļā. Pats bija ieradies pēc trijiem litriem piena, pārējos divus teicās aiznest kaimiņienei.

Voldemārs Brizga pie piena bija ticis jau Grobiņā, kur paspējis iegādāties arī desmit kilogramus smagu siera kluci. “Liepājnieki, kas bija gudri, bija jau ar mašīnām uz Grobiņu aizbraukuši,” seniors atzīmēja.

“Dikti labi, ka tāda akcija ir. Veikalā es sieru ļoti reti pērku, un tur tu samaksā septiņi eiro – jomajo! Bet te – 4,60!” priecājās Voldemārs.

Tirgotāji: “Nevainojiet mūs!”

“Cilvēks grib sevi parādīt, un viņš arī pierādīja. No piensaimnieku puses tā ir labdarība. Viņiem ir tādas tiesības, un tādējādi tiek palīdzēts pircējam, bet skaidrs, ka ikdienā viņi to nevar izdarīt, jo tās ir izmaksas.

Bet šāda akcija, protams, rada zaudējumus tirgotājiem, jo piena iepirkums ir plānots, turklāt, ja cilvēki veikalā vienu dienu nenopērk ļoti daudz piena, tad loģiski, ka ar to kaut kas ir jādara.

Viens variants ir to nocenot, ņemot vērā derīguma termiņu, jo pienu dot atpakaļ pārstrādātajam mēs nevaram – likums to aizliedz. Zaudē arī tie pārstrādātāji, kuru piens netiek nopirkts,” paužot tirgotāju redzējumu par sestdien notikušo, saka Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs, ar kuru sazinājāmies uzreiz pēc akcijas norises.

Aizstāvot tirgotāju pusi, LTA pārstāvis norāda, ka pēdējo divu gadu laikā daudz straujāk augusi tieši piena iepirkuma cena, nevis veikala noteiktais uzcenojums.

“Jautājums ir par to, kāpēc pārstrādes procesā cena ir tā pieaugusi. Es domāju, ka šeit skaidrojums ir samērā vienkāršs – noiets ir relatīvi mazs, līdz ar to šim pienam ir augstāka pašizmaksa nekā tam, ko ražo lielie ražotāji.

Zemniekiem tas ir pašiem jānoskaidro, bet skaidrs, ka tā virspeļņa nerodas tirdzniecībā,” apgalvo H. Danusēvičs.

Veikala noteiktais piecenojums apmēram 13–20 procentu apmērā, pēc viņa domām, ir relatīvi mazs – tas esot zemāks nekā veikala vidējais piecenojums, salīdzinot ar PVN.

“Tas, ko mēs nesaprotam: par ko ir tās pretenzijas pret tirgotājiem?

Protams, ir atsevišķs piens, kuram uzcenojums, iespējams, ir lielāks – daži piemēri to uzrāda, bet tad ir jāskatās, kāpēc tas tā ir. Ja pircēji nepieprasa un nav aprites, piens kļūst dārgāks, jo tas ir jāglabā, vai tur vēl ir kādi citi iemesli.

Kopumā mēs redzam, ka šobrīd piena cena arī veikalos ir nokritusies. Mums ir virkne veikalu, kuros litru piena var nopirkt arī par 99 centiem. Cita lieta, par kuru piensaimnieki un pircēji nobažījušies, ir tāda, ka bieži vien Latvijas piens nav tas lētākais, bet mēs esam Eiropas Savienībā un nevaram šķirot ražotājus.

Tā tad ir pircēja izvēle, vai viņš nopērk Latvijas pienu, kas ir nedaudz dārgāks, vai tomēr kaimiņvalstī ražoto,” uzsver H. Danusēvičs.

Tāpat viņš pauž, ka pašreizējā situācijā lauksaimniekiem, kuri par pārdoto pienu saņem zemu samaksu, iespējams, vajadzētu pārorientēties uz citu nozari, piemēram, gaļas lopu vai graudaugu audzēšanu, lai savas saimniecības nenāktos likvidēt pavisam.

“Tas ir brīvais tirgus. Ja uzņēmējs, objektīvi skatoties, nespēj izturēt konkurenci, tad kaut kas ir jāmaina. Brīvajā tirgū tas diemžēl tā ir visiem,” uzskata tirgotāju pārstāvis.