liepajniekiem.lv
– Tu esi dzimis rīdzinieks, kas tevi atpūta uz Liepāju?
– Manuprāt, svarīgākā nav vieta, kur tu esi dzimis, bet gan tas, kur tu esi izaudzis un sevi atradis. Uz Liepāju braukāju jau kopš 20 gadu vecuma, sākotnēji vēja un jūras viļņu dēļ, jo nodarbojos ar kaitošanu un sērfošanu. Vēlāk sajutu, ka, tiklīdz aizbraucu, uzreiz velk atpakaļ. Nu jau vairāk nekā sešus gadus esmu te piedeklarējies.
– Kā tu raksturotu liepājniekus?
– Pa ielu ejot, viņi tevi noteikti pasveicinās, neuzdod retoriskus jautājumus, ļauj tev mierīgi būt un dzīvot. Nav tādas uzspēlētības.
– Kāpēc alus bārs “Miezis un kompānija”?
– Pirms pieciem gadiem kopā ar draugu Reini Pļaviņu sapratām to, ka Liepājā trūkst tādas vietas, kur vienkārši pabaudīt alu, bez nekā lieka. Tā arī tapa mūsu bārs.
Vietas izvēle savā ziņā bija risks, jo kādu mēs tagad pazīstam Juliannas pagalmu, tāds tas vēl nebija. Toreiz bija tikko atvēries restorāns “MO”.
Bet riskējām, jo uzskatījām, ka tādā ostas pilsētā kā Liepāja dzīvei principā jānotiek ap kanālu. Mums likās, ka šai vietai varētu būt potenciāls. Interjerā liepājnieciskumu piedod sarkanais ķieģelītis, mazliet betona, koka grīdas dēļi, kas mums ir bāra griestu noformējums.
Tagad publika pie mums nāk visdažādākā, visas vecuma grupas, jo mums ir pie 170 dažādiem alus veidiem, tāpēc katram viesim varam piemeklēt vistīkamāko.
– Pastāsti, lūdzu, mazliet par savu darba pieredzi.
– Sāku strādāt sešpadsmit gadu vecumā kā ekonomists “Kuršos”. Paralēli studijām Rīgā vēl trīs gadus strādāju bankā. Darbs bija interesants, taču līdz galam sevi tur neredzēju un aizgāju.
Kopš tā brīža nav vairs bijusi tā sajūta, ka “strādāju” darbu, vienkārši sanācis darīt lietas, kas pašam patīk. Esmu darbojies snovborda industrijā, apkārtējās vides aizsardzībā, izklaidē.
– Un kas ir tava aizraušanās?
– Man patīk senatnīgām lietām dot otro dzīvību, restaurēt. Mopēdi, automašīnas, mēbeles un jebkas, kas mani nošarmē, tam dodu otru iespēju.
Šobrīd, piemēram, aktīvi remontēju savu dzīvokli, atjaunoju vecās parketa, dēļu grīdas, karnīzes un daudzus citus elementus. Ļoti meditatīvs process.
– Tad kāpēc tu izvēlējies jurista, nevis restauratora profesiju?
– Jau studējot jurisprudenci, zināju, ka nevēlēšos visu dzīvi ar to nodarboties, taču, manuprāt, tā ir viena no visnoderīgākajām izglītībām cilvēkam.
Pēc skolas beigšanas iestājos Berlīnes Humbolta universitātē studēt politoloģiju, tā sanāca, ka semestris sākās pirmajā aprīlī un man pienāca obligātā militārā dienesta laiks, tāpēc nācās ātri meklēt kādu alternatīvu.
– Internetā ir atrodama informācija, ka reiz tu biji aizturēts kā advokāts Kambodžā?
– Patiesībā es tiku nolaupīts no mana drauga jahtas kopā vēl ar astoņiem citiem cilvēkiem, kas tur atradās. Mani aizturēja kopumā uz 25 diennaktīm.
Bet stāsts ir pavisam cits – mans draugs Sergejs, kam kādreiz piederēja viena no lielākajām Krievijas celtniecības kompānijām, bija kļuvis tik veiksmīgs, ka Putina pietuvinātie iekāroja viņa biznesu un piespieda viņu no tā atteikties.
Reiderisms ir Krievijā izplatīta parādība. Tolaik palīdzēju viņam, vadot viņa advokātu darbu, – tā arī radušies šie avīžu virsraksti. Bet vispār šis ir garš stāsts, varbūt kādai citai reizei.
– Izklausās ļoti traki, kādas bija sajūtas?
– Ļoti labi atpūtos no visas dzīves skriešanas, iestājās mieriņš. Paspēju izlasīt ļoti daudz grāmatu. Tā bija interesanta pieredze, un nevienā brīdī nebija nepatīkami.
– Bet pēc šī tev droši vien ir arī viedoklis par Krievijas iebrukumu Ukrainā?
– To ir grūti sagremot. Brīdī, kad liekas, ka ir lietas, kas nav iespējamas, reālā pasaule parāda pretējo. Kopš sācies karš, esmu mainījis arī savus ieradumus – sociālajos tīklos dalos tikai ar informāciju par karā notiekošo, laikam gribas atgādināt, ka karš vēl nav beidzies.
– Kā tu vispār nonāci Kambodžā?
– Strādāju tur četrus gadus vienā vides aizsardzības projektā. Tā bija nevalstiska organizācija “Wildlife Alliance”, un mums bija jāatbild par džungļu aizsardzību. Bijām sadalīti patrulēšanas sektoros, kopumā sešas stacijas, kur vienā no tām es biju vadītājs.
Dzīvoju džungļos, ķēru malumedniekus, meža izcirtējus, ņēmām mežos nost slazdus, palaidām atpakaļ savvaļā iesprostotos dzīvniekus un pārkāpējus nodevām likuma rokās.
Pirms tam padzīvoju Lapzemē, neskartā vietā, kur satuvinājos ar dabu un nonācu līdz tam, ka vēlos dot arī savu artavu šajā cīņā. Man šķiet fantastiski, ka ir tādas vietas pasaulē, kur cilvēks neiejaucas dabas fenomenā.
– Pastāsti par savu pieredzi Lapzemē.
– Tajā laikā strādāju snovborda industrijā, pārstāvēju Baltijas valstīs “Burton Snowboards” sniega dēļu brendu. Laikam ejot, pavērās iespēja vienā no lielākajiem somu kalnu kūrortiem atvērt veikalu. Nodzīvoju tur divus gadus kalnu pakājē, ikdienā menedžējot veikala lietas, un brīvos brīžos vizinājos ar dēli.
Darbs dabas parka vidū, pasakainā atpūtas vietā, ar ezeriem apkārt, neskartiem mežiem, pļavām, klinšu veidojumiem un krāšņām ziemeļblāzmām. Lieliski!
– Tu minēji par savu iesaistīšanos arī izklaides industrijā?
– “Miezis un kompānija” jau arī savā veidā ir tāda izklaide (iesmejas). Bet ja nopietni, tad esmu daudz bērnu sporta pasākumus rīkojis – snovborda un skeitborda sfērā. Tas bija ļoti foršs laiks, tādā veidā guvu piepildījumu. Noteikti neizjutu to kā darbu.
– Liepājā tu labprāt iesaisties dažādos kultūras projektos.
– Man ļoti patīk Liepājas apbūves augstums, arhitektūra, distances starp ēkām, pilsētvide kopumā. Tā ir ļoti mājīga. Un mani ļoti priecē, ka gan privātais sektors, gan pašvaldība atjauno senas ēkas un iedzīvina dažādus projektus.
Man kā cilvēkam, kam nav vienaldzīgs interjers, ir liels prieks par atjaunoto Hoijeres kundzes viesu namu, kur tagad ir interjera muzejs.
Man patikuši kino projekti Liepājā – vēsturiskā piedzīvojumu filma “1906” par romantiskiem un pārgalvīgiem cilvēkiem revolūcijas un terora laikmetā, brāļu Ābeļu filmā “Nemierīgie prāti” viscaur spiežas Liepājas rokenrols, arī nupat uzfilmētā Imantam Kalniņam veltītā koncertfilma ir lieliska.
Piedalos arī dažādos reklāmas projektos. Uzskatu, ka Liepājas Kultūras pārvaldes atbalstītie projekti kļūst ar katru gadu baudāmāki. Arī Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss, domājams, šajā jomā dos lielu pienesumu.
– Kā tu iesaisties tēlniecības projektos?
– Draugiem Egonam Peršēvicam un Ivonnai Kalitai esmu palīdzējis pie projekta “Teika par Karostas nāriņu” uzstādīšanas, kas bija vizuālās mākslas un literatūras sinerģija. Strādājam ūdenstorņa rezidencē, Karostā.
Tāpat arī iesaistījos lielformāta skulptūras “Cietokšņa spoku zirgs” izveidē Liepājā. Šī skulptūra tapa aptuveni trīs mēnešus, un vēlāk to transportēja uz Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī.
– Tā kā esi sadarbojies ar tēlniekiem, gribu tev pavaicāt viedokli arī par padomju laika pieminekļiem, ko tagad daudzviet iecerēts demontēt.
– Piemēram, piemineklis, kas atrodas Pārdaugavā, Uzvaras parkā, man vizuāli šķiet vienkārši nepievilcīgs. Tas nav baudāms. Esmu uzaudzis Āgenskalnā, tā ir fantastiska vieta, taču par Uzvaras parku nekad neesmu jūsmojis.
Atceros, kad, mazs būdams, 9. maijā uz turieni gāju ekskursijā ar klasi, mani mulsināja uz pieminekļa atveidotie gadskaitļi – tie atgādina par karu.
Skaidrs, ka ir svarīgi zināt vēsturi, bet manā skatījumā tā ir vairāk tāda kā kara cildināšana. Tam ir nospiedošs efekts. Jā, aktuālā politiskā situācija pasaulē tam devusi vēl papildu smagumu, bet kara glorifikācija ir pēdējais, kas mums šobrīd vajadzīgs, tāpēc noteikti esmu par šo slavinošo pieminekļu demontāžu.
– No kā tu pats visvairāk baidies?
– Tas ir labs jautājums. Man nereti ir kaut kādas iekšējās sajūtas, kuras es mēdzu pieņemt sev kā pašsaprotamu patiesību, un tad kādā brīdī atklājas tā īstā patiesība.
Bailes ir par tām dzīves sajūtām – ja nu nav tā, kā domāju. Ja nu kļūdos. Eksistenciālā plaknē.
– Bet kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais dzīvē?
– Būt laimīgam. Varu to droši apgalvot.
– Ja atgriežamies pie ceļojumiem, kas tev bijuši nozīmīgi, tad kur ir bijis aizraujošākais?
– Bieži vien ceļošana atsitas tieši tajos cilvēkos, kurus tu ceļojot satiec. Nav tāds konkrēts viens ceļojums vai vieta, ko izdalīt. Dažkārt aizdodos kaut kur tepat netālu pakaļ kādai sen piedzīvotai sajūtai, kas tajā brīdī man šķiet nepieciešama.
Bet man patīk sajust dabu, bieži izvēlos doties uz ziemeļiem. Man liekas, ka mēs, latvieši, tomēr esam vairāk tādi ziemeļnieki. Varbūt tāpēc man ziemeļi vienmēr likušies vilinoši. Un man vienkārši ļoti patīk ziema!
VIZĪTKARTE
Kaspars Čekotins
- Dzimtā pilsēta Rīga, nu jau vairāk nekā 6 gadus ir liepājnieks.
- Dzīvojis vairākus gadus gan Lapzemē, gan Āzijā.
- 40 gadi, dzimšanas diena 30. martā.
- Studējis Latvijas Universitātē tiesību zinātnes, ieguvis jurista kvalifikāciju.
- Divu haskiju saimnieks.
- Alus entuziasts, viens no “Miezis un kompānija” īpašniekiem.
- Patīk restaurēt un atjaunot senatnīgas lietas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
