Šogad, ieraugot starp nominētajām labākajām aktrisēm Čulpanu Hamatovu, kas ir viena no Krievijas teātra zvaigznēm, kas pēc Putina pavēles iebrukt Ukrainā patvērusies Latvijā, nešauboties prognozēju, ka balva tiks viņai.

Un es tūlīt jau prognozēju, ka par to izcelsies ņemtiņš publikā, jo viņai atgādina Krievijas prezidentam lojālos izteikumus pirms 10 gadiem un sauc par kažoku mainītāju savam personīgajam izdevīgumam.

Ukraiņi visai skarbi izsakās pret visiem krieviem, kas tagad šausminās par Putina neprātu un emigrējuši uz dažādām valstīm, bet šie cilvēki, kurus vara turpina pasludināt par nevēlamiem Krievijā, sevi nu jau atklāti sauc par politiskajiem bēgļiem.

“Kāda emigrācija?” intervijā saka grupas “Little Big” dalībnieki. “Mēs aizbraucām, jo bija skaidrs, ka paliekot esam apdraudēti,” viņi turpina un stāsta, ka tiekot saukti par gļēviem, lai gan nenobijušies atstāt Krievijā nopelnīto naudu, īpašumus un atteikušies no karjeras, toties izvēlējušies tīru sirdsapziņu.

Savā pateicības runā “Spēlmaņu naktī” Čulpana latviski novērtēja iespēju strādāt savā profesijā un pateicās Latvijai par uzņemšanu. Un viņa joprojām cenšas palīdzēt, cik spēj, savam labdarības fondam, kura rūpes ir bērni ar onkoloģiskajām saslimšanām. Un tas ir viņas kā cilvēka lielākais darbs.

Un viņa, tāpat kā citi krievu bēgļi, apzinās, ka “diezin vai ukraiņi mums spēs šo karu piedot”.

Kad pavasarī Latvijas sabiedrībā uzvirmoja runas par to, ka ne visi bēgļi no Ukrainas ir tik ļoti cietuši, ka daudzi, redz, nevēlas strādāt pie mums un brauc ar labākām mašīnām nekā vienam otram ziedotājam, bija skaidrs, ka šāda vairāk cietušo un mazāk cietušo ukraiņu šķirošana ir nepieļaujama.

Ja kādam negribējās jūsu vecās sporta kurpes, bet bērns interesējās, kur varēs tikt pie interneta pieslēguma, tad nebija grūti aiz tā saskatīt iedomību, aizmirstot, ka arī jūsu pusaudzim svešā vietā būtu svarīgi iederēties, socializēties un turēties pie ierastajām lietām, lai pārvarētu stresu.

Un, pat ja kāds rauca degunu par viņam piešķirto mājokli, bija jāatceras, ka visupirms šie ļaudis te atrodas pret savu gribu, jo viņu māju vairs nav, zemē sprāgst lādiņi un jādzīvo bez apkures un elektrības.

Ukrainas kara kontekstā ik pa laikam uzvirmo diskusijas gan par “labajiem krieviem”, gan arī par “cietušajiem ukraiņiem”, un tam pa vidu ir “īstie latvieši”.

Un nez kāpēc pavisam ēnā paliek cilvēki, neņemot vērā viņu tautību, pārliecību un tiesības kļūdīties.

Mesties virsū visam, kas tev nav pieņemams, tagad ir tik viegli – internetā rakstītie vārdi dažkārt var būt patiešām skarbi, nereti robežojoties pat ar naida runu. Tāpēc cilvēcības saglabāšanai šādās diskutablās situācijās ir vislielākā nozīme.

Tikai paliekot cilvēkiem, mēs spēsim saprast citus cilvēkus.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.