Tā darījuši vecāki un vecvecāki, un vēl citi cilvēki – senči, kurus man nemaz nav bijusi iespēja satikt.

Tomēr arī tradīciju transformācija notiek nepārtraukti, un līdzās apaļajam siera ritulim nu jau ļoti sen ir arī uz oglēm cepamas gaļas spainītis. Un jauniešiem varētu arī nebūt īsti skaidrs, kāpēc tautasdziesmās par šašliku nav ne vārda. Vēl trakāk, Jāņu siers jau pamazām sāk izzust no šo svinību maltītes, jo “man ķimenes negaršo”.

Gluži tāpat kā citos svētkos, uz galda vairs nav sātīgā rasola, ko agrāk vienmēr gatavoja mūsu vecāki. Tagad ir ģimenes, kas galdā ceļ suši vai citus Āzijas ēdienus, jo tieši tie jaunajai paaudzei saistās ar īpašu maltīti. Rasols – tas ir pagājušais gadsimts, ziniet.

Jāteic, ka īpaši kulinārā ziņā katrai paaudzei svētkiem būs savs kods, un nav jau nemaz tik sliktas ienākošās pārmaiņas, ja vien joprojām atceramies to, kas patiesi tradicionāls.

Bet īsto saulgriežu svinības folkloristu kopienās sāk atgādināt tādas kā pagānu meistarklases – neko nezinu, bet interesanti noskaidrot, kas un kā tai naktī īsti jādara.

Esmu vaicājusi šādu svinību rīkotājiem, kā viņi paši uztver ceremonijas, kur pilns ar nezinošiem vērotājiem, un organizatori uzsver, ka ir patiesi priecīgi pastāstīt par saulgriežu tradīcijām ikvienam, kurš vēlas tās izzināt. Un neesot atšķirības, vai tas kanādietis, kas kaut ko tādu redz pirmo reizi mūžā, vai mūsu pašu tautietis, kas savos sešpadsmit gados gandrīz vai atvērtu muti klausās un skatās uz notiekošo, ko teorētiski viņam vajadzētu labi pārzināt.

Paša iesaistīšanās noteikti ir svarīga.

Kad esi to meiju grāvja malā nocirtis un mājās atnesis, tad saproti, ka vīstošā bērziņa smarža ir patiesi maģiska.

Un tas biezpiens, kas, siltā pienā vārīts, pārvēršas sierā, tak burtiski turpat ir notiesājams kā īsts gardums.

Vai drīkst arī to gaļu uzcept, lai gan tas nav gluži pa senai modei? Protams, ka drīkst. Un, nē, nav “Skroderdienas Silmačos” obligāti jāskatās, bet, ja tās izrāda vietējā estrādē, tad kāpēc ne? Ļaujieties. Tik jautra izrāde, ja aktieri labi iejutušies kolorītajos tēlos, tik melodiskas dziesmas, un kopā ar meiju smaržu sanāk itin saderīgs komplekts.

Mans Jāņu dienas rituāls ir ļoti mainīgs, jo ļaujos tām sajūtām, kas ap svētku laiku man šķiet svarīgas. Un mani svētki ir mazliet līdzīgi tiem, kādus svinējuši mani senči, taču arī atšķirīgi.

Daļa no līgodziesmu koda saglabājas cauri paaudzēm, bet daļa nāk klāt no jauna. Tikai laiks rādīs, kas būs tās tradīcijas, kas izdzīvos līdz nākamās paaudzes kodam.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.