Un tas, par ko mums visiem derētu aizdomāties, ir sabiedrības attieksme pret žurnālistiem, ko arī “Dožd” gadījums lieliski parādīja.

Lielā mērā tracis izcēlās ap tēmu “kā žurnālistei nebija kauna uzdot jautājumus tādā tonī”. Un interesanti, ka par šo uztraucās visi citi, izņemot pašu žurnālistes sarunbiedru, kas atzina – jautājumi asi, bet saprotami.

Iepriekš jau ir bijušas diskusijas par to, kā jāuzvedas sabiedriskajiem medijiem, ko tie drīkst nosaukt un kādos vārdos.

Cits gadījums. Kāda jauna sieviete sastopas ar agresīvu kaimiņienes uzvedību uz ielas, izstāsta par to sociālajos tīklos, saceļ savā burbulī trauksmi, ieraksts tiek pārsūtīts tālāk neskaitāmas reizes, cietusī uzraksta iesniegumu policijai, vispirms sastopas ar neieinteresētu reakciju, pēc tam viņu līdzjūtīgi uzklausa, tas viss joprojām tiek publiskots, un tad vienā no ierakstiem sieviete saka: “Kad pieslēgt medijus, vēl domāju.”

Tātad viņa neapzināti tomēr skaidri norāda, ka medijus uztver kā servisa organizāciju, ko var izsaukt kā telpu uzkopšanas kompāniju.

Tad, kad vajadzēs. Gribēšu – pasūtīšu arī žurnālistu, tā teikt, visās šī vārda nozīmēs.

Izņemot amatpersonas, citi cilvēki patiešām var izvēlēties – runāt ar medijiem vai tomēr ne, taču aizvien dīvaināks šis viss ir situācijā, kad sociālie tīkli ieņēmuši medija formu.

Pēc būtības jau līdz ar pirmo ierakstu cilvēks ir apzināti piekritis, ka runā ar sabiedrību par kādu sev svarīgu jautājumu – nozagtu velosipēdu, sliktu ēdienu kafejnīcā, piedzimušu mazuli, skaistu saulespuķu lauku utt.

Sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniedzēji jau tiktāl pieraduši kontrolēt informāciju, ka apvainojas par katru jautājumu, kas nav viņu dienaskārtībā, par katru foto no netīkama leņķa, par katru ne viņu izraudzītu akcentu tekstā.

Jā, žurnālistu darbā ir arī kļūdas, bet patiešām nav viegli tās risināt, kad sāc sarunu ar pārākumu tonī, jo vairāk tad, ja pats esi tikai cilvēks, kam arī var gadīties kļūdīties.

Starp citu, nupat vienas dienas laikā redakcijā sastapāmies ar diviem gadījumiem, kad žurnālistu vispirms nomelnoja, sāka telefonsarunu ar vārdiem “kā varat publicēt tik nekorektu informāciju”, aizgāja pat līdz amatpersonas histēriskam “netaisos vairs jums sniegt nekādu informāciju”, līdz tomēr, žurnālistam uzstājot un pierādot savu patiesību ar faktiem, kļuva skaidrs, ka zvanītājam nav taisnība.

Vienā gadījumā saņēmām atvainošanos, bet otrā uzņēmuma pārstāvis uzskatīja, kas nekas tāds jau nebija – tikai nepamatoti nosauca žurnālistu par tādu, kas raksta kaut ko izdomātu. Kas tur liels, vai ne?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.