Pieminekļi ir viens no sabiedrības karstajiem tematiem jau vairākus mēnešus. Trīsdesmit gadu šis temats drīzāk bija pat karsts kartupelis, ko neviens īsti nevēlējās ne turēt plaukstās, ne apēst.

Runa, protams, ir par padomju monumentiem, kuru demontāža kļuva aktuāla pēc tam, kad PSRS mantiniece Krievija sāka pastrādāt mūsdienās prātam neaptveramu noziegumu, iebrūkot Ukrainā.

Pieminekļu nozīme ir godināt un saglabāt atmiņu par kādu personu, notikumu vai ideju. No vienas puses, viss izklausās skaisti, bet, no otras puses –

laikam ejot, mēdz mainīties gan sabiedrības vērtības, gan tās skatījums uz piemineklī atveidotajiem cilvēkiem un notikumiem.

Pēc tam, kad Rīgā krita Uzvaras parka piemineklis, šī notikuma kritiķi to sauca par barbarismu, savukārt oponenti norādīja, ka diktatūras laika monumentu novākšanu nevar uzskatīt par barbarismu.

Lai izprastu šī jautājuma būtību, var paraudzīties uz citu valstu pieredzi. Pirmās, protams, nāk prātā Amerikas Savienotās Valstis, kur divos iepriekšējos gados vien novāktas 110 konfederātu piemiņas vietas.

Viegla nav bijusi Amerikas vēsture ar tās asiņaino pilsoņu karu, un samērā sašķelta ir mūsdienu Amerikas sabiedrība, kuras viena daļa turpina godāt Dienvidu štatu atšķelšanos no Savienotajām Valstīm 19. gadsimtā.

Karā zaudējušo dienvidnieku vadoņu pieminekļi vēl pusotru gadsimtu pēc kauju beigām turpināja slavēt konfederātu vadoņus un līdz ar to viņu idejas, no kurām visplašāk pazīstamā ir verdzības saglabāšana.

Līdzīgi kā Baltijas valstīs, arī Amerikā pieminekļu novākšanai bija vajadzīgs kāds ārkārtējs notikums. Patiesībā pat vairāki.

Pirmais vilnis bija kāda rasista pastrādātā masu slepkavība Čārlstonas baznīcā 2015. gadā. Divus gadus vēlāk sekoja vardarbīga antisemītu un neonacistu parāde Šarlotsvillā, bet visspēcīgākais pieminekļkritis sekoja 2020. gada nežēlīgajai Džordža Floida nogalināšanai aizturēšanas laikā.

Amerikāņi nosprieda, ka tas nebija atsevišķs gadījums, bet apliecinājums ikdienas rasismam, tai skaitā arī no policijas puses. Sabiedrības vērtībām bija un ir jāmainās, jaunajā sabiedrībā nav vietas simboliem, kas godina neiecietību un rasismu.

Tiem nevajadzēja būt vietai Amerikā arī iepriekšējos 157 gadus, tāpat kā pēdējos 30 gadus Latvijā nebija jābūt un joprojām nav vietas padomju režīma slavināšanas objektiem.

Varbūt mums Latvijā vēl vairāk ir jāieklausās vienā no saviem viedākajiem tautiešiem – Krišjānī Baronā – un valsts nozīmes pieminekļi jāslej nevis cilvēkiem, bet, teiksim, idejām un vērtībām, kā tas ir, piemēram, Brīvības piemineklī?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.