Liepājā viesojas slavenā arhitekta Maksa Paula Berči mazmazmeita Angelika Berči. Jauka, kustīga, smaidīga dāmīte, labākajos pensijas gados. Viņa Latvijā ir trešo reizi, bet Liepājā pirmo. Vecvectēva un vectēva Makša Berči veidoto pilsētu viņa pazīst pēc fotogrāfijām. Ik dienas kolēģi no Latviešu un vācu tikšanās centra viņai parāda kādu Liepājas daļu. Lai arī ēkas un ielas šodien izskatās mazliet citādi nekā pēc to tapšanas, viņa sajutusi to veidolā ko tuvu un saprotamu. “Sajūta jauka, it kā es te būtu piederīga. Gāju gar vecvectēva projektētajām skaistajām mājām, pa viņa iezīmētajām ielām, un brīnījos, kā viens cilvēks varēja tik daudz paveikt,” viņa sacīja.

Sevišķi viņai patikusi Svētās Annas baznīca, apskatījusi arī Pilsētas domes ēku, izstaigājusi Karostu, apskatījusi vecvectēva celto cietumu, ugunsdzēsēju depo, citas vietas. Viņa lepojas ar Maksa Paula Berči ideju mājas Liepājā celt no sarkanajiem ķieģeļiem, kas viņa laikā, 19.gadsimta beigās, skaitījās ļoti moderni. Makss Pauls Berči bija pilsētas arhitekts no 1871. līdz 1902.gadam. Nomācošu iespaidu gan uz tālo viešņu atstājis fortu apmeklējums.

Līdz šim Angelikai Berči par vecvectēva Maksa Paula veikumu Liepājā stāstījis vecākais brālis Pēteris, kurš Liepājā jau bijis vairākkārt un savācis daudz materiālu par savu dzimtu. Nu gribējies redzēt pašas acīm, par ko Liepājā tā slavina viņas senčus. Makss Berči juniors, Angelikas Berči vectēvs, turpinājis sava tēva sākto darbu līdz pat 1935.gadam. Angelika Berči bija mazliet saskumusi, ka vairs nav atradusi abu arhitektu būvprojektu biroju, kas atradies Peldu ielā 15.

Pirms Otrā pasaules kara Angelikas ģimene dzīvojusi Rīgā, Elizabetes ielā 8. Māte Marta Berči, meitas uzvārdā Kadiķe, nāk no Pērkones pagasta, latviete, aizbraukusi ar bērniem uz Vāciju 1939.gadā, bet tēvs Otto Berči iesaukts armijā, bijis karavīrs, pēc kara Vācijā strādājis kādā gumijas ražošanas uzņēmumā par vadītāja vietnieku. Ģimene bijusi kupla: Rīgā piedzimuši trīs bērni – Pēters, Klauss un Irmele, vēlāk Poznaņā – Monika, bet pēc tam, kad no savas gūstekņu nometnes Dienvidslāvijā atgriezies tēvs, – Angelika. Tēvs nez kāpēc nav gribējis, ka bērni mācās par arhitektiem. Viņi paklausījuši. Pēters, piemēram, ir ķīmiķis. Pati Angelika ir sociālā pedagoģe. Vienīgi Irmele par katru cenu gribējusi būt tuvu arhitektūrai un aizgājusi strādāt uz kādu arhitektu biroju par sekretāri, pēc tam apprecējusi arhitektu, un tagad abiem Vācijā ir savs birojs.

Angelika gan atzīstas, ka Latvijā nav tikai tāpēc, ka ilgojas staigāt pa senču takām, ka jūt sevī kādu dīvainu gēnu balsi. Šurp viņu atvedis arī kāds cits pienākums – viņa Latvijā prezentē brīvprātīgo kustību “Humana. People To People” (“Cilvēcība. Cilvēks cilvēkam.”). Tā ir kustība, kas strādā nabadzīgākajās Āfrikas valstīs, māca bērnus, māca skolotājus, kas varētu strādāt ar bērniem. Viņa pati ir vairākus gadus darbojusies gan Taizemē, kur strādājusi Laosas un Kambodžas bēgļu nometnēs, kad šajās valstīs risinājies karš, gan gandrīz divdesmit gadu Zimbabvē, kur palīdzējusi cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņa saka, ka savos sešdesmit gados vairs tik tālu īsti negrib braukt. Tagad viņa par savu uzdevumu uzskata aicināt cilvēkus no visām tautām palīdzēt Āfrikas cilvēkiem. Starp brīvprātīgajiem jau esot arī Latvijas ļaudis. Šī kustība nav saistīta ar ne ar vienu baznīcu, cilvēki veic tikai praktisku brīvprātīgo darbu, par to nemaksā algu, par brīvu ir tikai dzīvošana, ēšana un neliela kabatas nauda. Ja kāds vēlētos kļūt par brīvprātīgo kustībā “Humana. People To People”, informāciju var saņemt Rīgā, Skolas ielā 27–11, 16.jūnijā no pulksten 17 līdz 21 un 17.jūnijā no pulksten 14 līdz 18. Zvanīt Angelikai Berči var pa telefonu 27165717 (Latvijas numurs). Viņa gan paskaidro, ka kursi, lai sagatavotos brīvprātīgo darbam, sākas trīs reizes gadā – maijā, augustā un novembrī. Lai kļūtu par brīvprātīgo, sešus mēnešus jāmācās Dānijā misijas skolu centrā, tad sešus mēnešus ir praktiskais darbs tādās nabadzīgās Āfrikas valstīs kā Zambija un Mozambika, pēdējie divi mēneši atkal ir mācības Dānijā, Nākotnes nometnē. Angelika Berči uzskata, ka jauniem cilvēkiem, kas jūt sevī aicinājumu palīdzēt citiem, tā ir lieliska iespēja gan apgūt valodas (Āfrikā darbs notiek angļu valodā), gan redzēt pasauli, iepazīt citu tautu dzīvi, tiem līdzi dzīvojot. Līdzekļus palīdzībai Āfrikas cilvēkiem kustība gūst no lietoto preču veikalu “Humana” tīkla, kam apģērbus ziedo Skandināvijas valstu cilvēki. Šādi veikali ir arī Rīgā.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”