– Vai esi cilvēks, kurš prot svinēt dzīvi?

– Noteikti. Es to saprotu tā – justies labi, brīvi un darīt, kas pie sirds. Visu mūžu esmu radoši darījusi to, kas man patīk.

Gadiem, kamēr bērni vēl bija mazi, es mājās katru svētdienu ģimenei cepu pankūkas. Lielās meitas pieaugušas, pie manis vēl ir dēls Valters. Viņš bieži bija blakus radošajā telpā “Tējas istaba”, kuru veidojām kopā ar Indru Grūdupu, un kultūrtelpā “Kursas putni”.

Abas darbojās Friča Brīvzemnieka ielā.

– No kurienes tevī radošums?

– Es nezinu. Tas vienkārši dots.

Atceros, ka vecvecāku mājās bieži tika svinēti svētki, jo bijām kupla ģimene. Mums Dārzu ielā bija mazs trīsistabu dzīvoklis, kur parasti pulcējās visi radi. Svinēšanā mēdza pievienoties arī kaimiņi, visi bija jautri, vienmēr dziedāja.

Man kā bērnam tik ļoti patika sēdēt zem svētku galda un klausīties, ko lielie “tur augšā” dara!

Mūsu ģimenē bija ierasts visiem sanākt kopā, lai palīdzētu un padarītu lielos darbus. Pēc tam sekoja svinēšana.

– Bet kāpēc tieši mākslas skola?

– Esmu domājusi, ka manā dzīvē daudz kas noticis vienkārši, lai notiktu. Ar draudzeni gājām stāties bērnu mākslas skolā un mani uzņēma, viņa netika.

Pirms tam gan man bija jāiet uz 1. vidusskolas direktora Ļaļika kabinetu, lai viņam paskaidrotu, kāpēc negribu mācīties vidusskolā. Tāda tolaik bija kārtība.

– Pirms tam vēl mācījies arī mūzikas skolā.

– Tētis ļoti gribēja, lai kļūstu par vijolnieci, bet tas instruments nebija man. Vienu brīdi gan ļoti padevās solfedžo, jo biju atkodusi – ja solfedžo grāmatu atver no aizmugures un notis pārraksta no otra gala, sanāk “sakomponēt” ļoti labus skaņdarbus! Taču skolotāja to atklāja.

Jaunībā dzīvoju ar pārliecību, ka gribu visu izmēģināt.

Tā nu esmu gan Jura Skursteņa studijā teātri spēlējusi, gan ar zirgu jājusi un ar mopēdu braukusi. Arī labprāt zīmēju.

– Vai vēl atceries kādu savu mīļāko lomu?

– Man ļoti patika skeči, kad vienatnē vajadzēja dažās minūtēs uzburt nelielu izrādi. Atceros, kā visi gatavojāmies, gājām uz mēģinājumiem topošajai izrādei “Uzmanību, cūka!”. Tā gan pirmizrādi nepiedzīvoja. Mani pat izraudzīja Cūkas lomai, jo tolaik interesanti izrunāju vārdu flomāsteri. Ar izteikti garu ā.

Man patika spēlēt dažādas lomas, arī mazas. Galvenais, lai daudz tiktu uz skatuves!

– Ja Ļaļiks tev nebūtu draudējis, ka 1. vidusskolā atpakaļ neņems…

– … tad neuzņemšanas gadījumā man vajadzētu iet mācīties 48. arodskolā, ko ļoti negribēju. Modās spīts. Biju sacerējusies, ka būšu smalka apģērbu dizainere, bet skolotāja Velga Gūtmane, kura man palīdzēja sagatavoties un mācīja gleznošanu, tomēr mudināja izvēlēties citu specialitāti. Viņa domāja, ka man ļoti piestāvētu keramika.

Turējos pie sava, bet, kad aizgāju uz uzņemšanu, pretendentu rinda uz kāpnēm stāvēja no otrā līdz pirmajam stāvam. Ieraugot to, man dūša papēžos.

Kad jautāja, uz kuru nodaļu es gribu, atbildēju, ka tur, kur vismazākais konkurss.

Nonācu keramiķos. Un labi, ka tā.

– Kāpēc?

– Jo pēc dabas neesmu pacietīga. Visu gribu, vajag uz reizi, taču māls cilvēkam iemāca pacietību. Neraugoties uz grūtībām, puņķiem un asarām, tomēr ne reizi negribēju skolu pamest. Gribasspēks bija pietiekami liels.

Pirmo lielo pieredzi ieguvu Jelgavas uzņēmumā “Latvijas keramika”. Kamēr biju praksē, nopētīju, ka par vienu uztaisītu, uzvirpotu māla trauku var dabūt pat 36 kapeikas. Kāpēc labi nenopelnīt?

Pēc prakses pieteicos darbā uz diviem vasaras mēnešiem. Pirmajā dienā man iedeva taisīt nevis kaut ko vienkāršu, bet diezgan sarežģītas formas Latgales vāzītes. Astoņās stundās uzvirpoju, šķiet, divpadsmit. Biju iecerējusi dienā uzvirpot pat 30 vāzītes!

Nākamajā dienā atnāku un redzu, ka palikušas tikai divas. Pārējās izbrāķētas… Cenšos, virpoju, bet manus darbus tik izbrāķē. Pēc divām nedēļām padevos. Zvanīju tētim, lai brauc man pakaļ. Teicu, ka keramiķe nebūšu, meistare uz mani uzēdusies. Tētis bija gudrs vīrs. Lai es pati uzrakstu atlūgumu. Tāpat aiziet, darbu pamest nedrīkst.

Kad abi satikām meistari, viņa teica: “Jūsu meita taču ir gandrīz ģeniāla!

Divu nedēļu laikā uzvirpot sešus neizbrāķētus traukus ir ļoti daudz! Lieliem meistariem paiet mēneši, kamēr tik daudz izdara.”

Ja viņa tā nebūtu pateikusi, tad, visticamāk, es tagad nebūtu keramiķe.

– Paliki strādāt?

– Protams. Beigās jau taisīju divdesmit vāzītes dienā! Tad arī piedzīvoju to foršo klikšķi, ka māku virpot. Kad atgriezos skolā, bieži palīdzēju kursabiedriem, kuriem virpošana tik labi nepadevās.

– Vai plānoji studēt?

– Mans sapnis bija tikt Tallinas Mākslas institūtā. Stājos un divas reizes netiku. Neizdevās, sapnis sabruka. Kādu laiku biju kolhoza “Imants Sudmalis” keramikas cehā Rolavā. Sākās pieaugušo dzīve.

Vispirms pašai sava reklāmas firma, tad maketētāja avīzē “Kursas Laiks”. Sekoja posms Rīgā kā māksliniecei avīzē “Fokuss”. Sākumā bērni, ģimene dzīvoja Liepājā. Tas bija sarežģīti. Beigās jau visi pārcēlāmies uz galvaspilsētu. Strādāju žurnālā “Sieviete”, vēlāk “Sievietes Pasaulē”, “Spicajā Avīzē”.

Tolaik datori vēl bija ļoti lēni. Kad beidzu maketēt lappusi un saglabāju to, bija jāiet dzert kafija, jo pagāja krietns laiks, kamēr dators to vienu lapu savās smadzenēs saglabāja.

– Cik ilgs bija Rīgas posms?

– Gadus desmit. Atgriezos, ļāvos plūsmai. Ja sajūtu, ka vajag, tad eju un mainu dzīvi.

– Baiļu nebija, ka var nesanākt?

– Protams, viss nekad nav paredzams. Ko es varu zaudēt? Tieši ko? Tikai to, kas man nav vajadzīgs. Notiek jau tikai tas, kas notiek. Ja paliec mājās un neizdari, tad nekas nenotiek un neuzzini, kas varēja būt citādāk.

– Radošās telpas “Tējas istaba” izveide 2010. gadā bija kaut kas jauns un nebijis Liepājā.

– Kad piedzima dēls, viņš bija ļoti mierīgs bērns. Vajadzēja kaut ko darīt. Ar Indru Grūdupu bijām pazīstamas jau kopš mākslas skolas laika. Satikāmies, un saslēdzās mūsu abu lielā vēlme darboties. Tad vēl nebijām gatavas kaut ko jaunu sākt vienatnē. Divatā drošāk!

F. Brīvzemnieka ielā tikām pie telpām. Pašas taisījām remontu. Savā laikā biju nopirkusi interesantas tapetes ar rozēm. Izrādās, ka tās biju glabājusi “Tējas istabai”.

Doma bija liepājniekiem piedāvāt dažādas radošas nodarbes, meistarklases. Indra mācīja liet sveces. Mana joma bija dekupāžas meistarklases. Gleznošanas nodarbības vadīja Ginta Stavrovska. Kopā ar Janu Egli organizējām dzejas vakarus.

Tā kā Liepājā tolaik nebija, kur nopirkt materiālus rokdarbiem, izveidojām savu veikaliņu. Bija lielais projekts jaunajām māmiņām un ļaudīm pirmspensijas gados. Viņi varēja mācīties gleznot, šūt, apgleznot traukus.

– Cik ilgi “Tējas istaba” pastāvēja?

– Gadus četrus. Bijam pilnas ar entuziasmu un darboties gribošas. Mācījāmies pašas un mācījām citus. Taču cik ilgi dzīvosi ar entuziasmu vien!

Lielākā problēma slēpās apstāklī, ka cilvēki nebija pieraduši maksāt par meistarklasēm.

Bet mums bija jāpērk materiāli, jāmaksā pasniedzējiem, par telpām, arī pašām kaut kas jānopelna. Vēl piedzīvojām, ka, uzaicinot pasniedzēju no Rīgas, telpa sanāca pilna ar interesentiem. Ja no Liepājas – ieradās tikai daži.

Mēs pārliecinājāmies, ka ir ļoti daudz čīkstētāju, kuri to vien apgalvo, ka Liepājā nekas nenotiek. Kad aicinājām uz “Tējas istabu”, izrādījās, ka laba nav ne nedēļas diena, ne laiks, ne samaksa, ne atrašanās vieta… Liepāja tobrīd nebija gatava mūsu piedāvājumam.

Sāku sadarbību ar Artūru Butānu, un pilnīgi pašsaprotami “Tējas istaba” transformējās par kultūrvietu “Kursas putni”. Tas bija pārmaiņu laiks daudziem cilvēkiem, taču drīz vien “Kursas putni” F. Brīvzemnieka ielā beidza pastāvēt. Telpu saimnieks lauza līgumu. Domāju, ko darīt tālāk.

– Ko šis laiks deva tev?

– Pārliecinājos, ka interesanti un iespējami ir darboties pašai, ne tikai kā darba ņēmējai.

“Tējas istaba” tolaik bija kā rezultāts manai iepriekšējai dzīvei. Visu, ko dzīvē bija iemācījusies, tur izmantoju un liku lietā. Ieguvām kontaktus, zināmu atpazīstamību.

Joprojām ik pa laikam kāds piezvana un jautā, ko tagad “Tējas istaba” piedāvā, ko var apgūt.

Bija jāpadomā, ko darīt tālāk. Draudzene keramiķe Zane Eltermane piedāvāja pievienoties un strādāt ar mālu Rolavā.

Kad piesēdos pie virpas, īsti nebija pārliecības, ko virpošu. Māls pateica priekšā.

Sāku kaut ko virpot bez noteiktas domas. Ar tiem pārdesmit saviem traukiem aizbraucu uz Jūrkalnes tirdziņu. Tur izpirka praktiski visus. Sapratu, ka cilvēkiem patīk, jātaisa vēl.

Tajā vasarā braucu uz visiem iespējamiem tirdziņiem. Dzīve pamazām mainījās visās jomās. Biju atradusi spēku pateikt, ka būs tā, kā es gribu, kā man labāk.

– Tagad esi arī zīmēšanas skolotāja Pāvilostas Bērnu mūzikas un mākslas skolā.

– Piedāvāja, un nolēmu, ka mēģināšu. Pāvilostas puse mani vienmēr ir vilinājusi, saistījusi. Ļoti patīk ceļš uz Pāvilostu, Ventspili. Nesen saskaitīju, ka skolotāja esmu jau astoto gadu.

– Kas, tavuprāt, ir vajadzīgs, lai sieviete justos labi?

– Miers un laiks sev. Es atmetu visu to, kas radīja nevajadzīgu stresu. Dzīvē kā jau dzīvē notiek dažādas lietas.

Tāds pagrieziena punkts, kad daudz kas mainījās, bija brīdis, kad sadega automašīna. Kopā ar bērniem braucām pie manas draudzenes, lai sagaidītu Jauno gadu. Desmit minūtes pirms nokļūšanas pie viņas man uz ceļa bija sākusi dūmot automašīna. To neviens nepamanījām. Sēdējām iekšā, dziedājām. Auto noslāpa augšā uz viadukta. Negribēju tur palikt un traucēt satiksmi. Ieliku neitrālajā ātrumā, ripoju lejā. Mūs apdzina sveša automašīna un piespieda apstāties.

Šoferis pieskrēja un kliedza: “Kāpiet ārā! Jums deg mašīna!”

Sākumā bija mazi dūmiņi, tad jau viss liesmās. Mēs paguvām izkāpt, tad mašīna nobloķējās un sāka degt. Nodega pilnībā, bet mums viss bija. Ir tādi zīmīgi notikumi, kas parāda, cik viss ir trausls.

Uzticos sev, ka viss būs kārtībā. Ir bijuši visādi laiki, kad mājās no visu mūsu virsdrēbju kabatām salasīju santīmus, lai nopirktu kartupeļus un maizi. Bet paļāvos, ka rīt būs cita diena un būs labāk. Un bija.

Tas, ka naudas trūka, vēl šodien uzpeld kā zināms stress, bet jāiemācās paļauties.

– Varbūt mēs, sievietes, pašas sev šķietam daudz vājākas, nezinošākas, nekā patiesībā esam?

– Protams. Visvieglākais ir dzīvē neko nemainīt. Samierināties ar to, kas ir. Taču, ja gribi dzīvot tādu dzīvi, kāda tev pašai patīk, tad sievietei vajag vismaz gramu pašapziņas un pozitīva pašvērtējuma. Bez šiem diviem nevar. Citādi nebūs spēka kaut ko mainīt.

Domāju, ka labie notikumi sāk notikt tikai tad, kad cilvēks izkāpj no savas ierastās komforta zonas.

Rutīna rada ilūziju, ka viss jau labi un kārtībā. Taču der sev pašai uzdot jautājumu: vai tā tiešām ir mana dzīve, ko tagad dzīvoju? Vai tādu kā tagad es gribu savu dzīvi?

Protams, visvairāk baida neziņa, kā būs, kā dzīvošu, bet, ja nepamēģināsi spert soli nezināmajā, nekad neuzzināsi, kas ar tevi varēja notikt.

Baidoties mēs neļaujamies arī visam labajam, ko nes un dod pārmaiņas. Sanāk, ka baidāmies no visa skaistā, kas dzīvē var notikt.

– Pēc šķiršanās ilgi biji viena.

– Diezgan. Tagad apzinos, ka tas patiesībā bija ļoti svētīgs laiks, lai es iegūtu stabilitāti, mieru, atbrīvotos no stresa. Es pati sev devu šo laiku. Nu esmu attiecībās.

Kopā ar Gunti strādājam pie mūsu projektiem, un divatā viss notiek patīkamāk un foršāk. Liekam kopā savas domas un prasmes. Iedvesmojam viens otru, un rodas lieliskas idejas, kuras īstenojam.

Šobrīd top dekoratīvi sienas paneļi virtuvēm un keramikas lampas.

– Kā teiksi – kas tu tagad esi?

– Cilvēks, sieviete savā īstajā vietā. Protams, ar savām šaubām, rūpēm, bet dzīve rit savu gaitu un viss notiek. Nē, no gaisa man nekas nekrīt. Jāstrādā, bet vienlaikus vajag ļauties.

Interesanti, ka mana darbnīca “Tēma: māls” atrodas Peldu un K. Valdemāra ielas stūrī, kur savulaik darbojās mākslas galerija “TEN”. Tajā 90. gadu sākumā notika mana pirmā keramikas izstāde.

Sanāk, ka radošums turpinās tajā pašā vietā.

Ne tikai pati gatavoju savus traukus, kurus te darbnīcā var arī iegādāties vai pasūtīt, bet arī piedāvāju keramikas meistarklases vienlaikus līdz astoņiem cilvēkiem.

Darbnīcā ir iespēja kopā interesanti pavadīt laiku gan ģimenēm, gan draugiem. Saturīgi nosvinot dzimšanas dienu vai tā saucamo vecmeitu ballīti pirms kāzām. Ir atmiņas un katram – paša rokām pagatavots māla trauks. Šīs meistarklases ir tiešām pieprasītas.

Pati šobrīd gatavojos lielajam Ziemassvētku tirgum Ķīpsalas hallē. Sākas taču dāvanu gādāšanas laiks.

– Ja būsi darbnīcā un pieklauvēšu pie durvīm, vai varēšu pieteikties uz meistarklasi? 

– Jā! Varu tev piedāvāt nākamā gada 10. janvāri.

Vizītkarte

Antra Mazika

• Liepājniece un keramiķe.
• Keramikas darbnīcas “Tēma: māls” saimniece.
• Zīmēšanas skolotāja Pāvilostas Bērnu mākslas un mūzikas skolā.
• Četru bērnu mamma.
• Strādājusi par mākslinieci un maketētāju avīžu un žurnālu redakcijās.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.