Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Apbalvo par mēģinājumu izglābt ebrejus ar goda zīmi “Sudraba pagale”

Šonedēļ Aizputē Pūķu-Dzeņu-Šusteru dzimtas pēcteči no Žaņa Lipkes memoriālā muzeja saņēma pateicības balvu “Sudraba pagale” par savu vecāku un vecvecāku drosmi un uzdrīkstēšanos politiski pretrunīgos Otrā pasaules kara apstākļos glābt savus līdzcilvēkus – ebrejus. Ģimenes jeb vesela dzimta par četru ebreju glābšanu piedzīvoja gan arestus, gan vēlāk spīdzināšanu un koncentrācijas nometni.

Apbalvo par mēģinājumu izglābt ebrejus ar goda zīmi “Sudraba pagale”
Foto: Ģirts Gertsons
20.07.2021 06:00

#SIF_MAF2021

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Četras pašnāvības mežā

Lai izstāstītu ebreju glābšanas stāstu un atklātu dzimtas likteni, vispirms jāizstāsta šīs aizputieku dzimtas stāsts uz Otrā pasaules kara un tābrīža dažādu politisko uzskatu fona. Ž. Lipkes memoriāla pētniece Maija Meiere-Oša pastāsta, ka 1943. gada vasarā Aizputes kūdras fabrikā strādāja no dažādām ieslodzījuma vietām atsūtītie ebreji. Viens no ieslodzītajiem bija Višķos dzimušais drēbnieks Šlioms Uzdins, kurš iedraudzējās ar fabrikas darbnīcās strādājošo latviešu drēbnieku Kārli Pūķi. Tuvojoties rudenim, pēc vergu darbaspēka vairs nebija vajadzības, tāpēc lemts, ka ebreji sūtami atpakaļ uz Rīgu. Šo sarunu dzirdējis Kārļa brālis – policijas kancelejas darbvedis Žanis Pūķis. Viņš šo ziņu nodevis tālāk jaunākajam brālim, kurš savukārt brīdinājis savu paziņu Šliomu. Ebrejs lūdzis glābt viņa un vēl dažu viņa biedru dzīvību. Kārlis piekritis visus paslēpt.

1943. gada rudenī Šlioms Uzdins kopā ar savu brāli Leibu un vēl diviem tautiešiem ieradās pie Kārļa un Žaņa Pūķu sievu Elzas un Annas mātes, sētnieces Ievas Dzenes Liepājas ielā 9 jeb vienā no agrākajā Livonijas ordeņa pilī ierīkotajiem sociālajiem dzīvokļiem. Slēptuvi ierīkoja pils bēniņos, tajā varēja iekļūt tikai no I. Dzenes dzīvokļa. M. Meiere-Oša skaidro tālāk: “Ievai Dzenei bija trīs meitas. Vecākā meita Anna apprecējās ar Žani Pūķi. Brāļa paraugam sekoja arī Kārlis Pūķis, kurš apprecējās ar Annas māsu Elzu. Trešā Ievas meita Emīlija bija precējusies ar Pils ielā 4 dzīvojušo Gerhardu Šusteru.

Tuvojoties aukstākam laikam, zem Šusteru saimniecības vistu kūts vīri izveidoja ebrejiem otru slēptuvi. Policija atrada slēptuvi pilī, taču tobrīd jau tā bija tukša. Ebreji bija otrajā bunkurā. Viņi saprata, ka ilgāk tur uzturēties nevar un iebēga mežā. Noturējuši zaķu medniekus par vajātājiem, visi četri izdarīja pašnāvību nošaujoties… “Iespēja, ka viņus arestēs, spīdzinās, pratinās, kur slēpušies un kas viņiem palīdzējis, iespējams šķitusi šausmīgāka par nāvi,” stāsta pētniece. “Mums zināmā versija ir, ka glābējus nodeva elektrības vadi, kad veda uz pils bunkuru. To pamanīja kaimiņiene, kura nevis paklusēja vai aprunājās ar kaimiņiem, bet noziņoja policijai,” viņa piebilst.

Žaņa Lipkes memoriāla un dibinātājs Māris Gailis (pa labi) pasniedz simbolisku pateicības-piemiņas balvu “Sudraba pagale” Pūķu-Dzeņu-Šusteru dzimtas pēctecēm Velgai Auziņai (pa kreisi) un Ilgai Kūkai. Fonā – I. Kūkas meita Iveta Birule un mazdēls Mareks. M. Gailis uzsvēra, ka balvai ir jābūt tajās mājās, kur dzīvo šo krietno cilvēku dzimtas turpinātāji. (Foto – Ģirts Gertsons).

Izvilka no līķu kaudzes apakšas

Vecātēva Jāņa Šustera īpašumā Pils ielā 4 Aizputē, ko agrāk zināja kā Šusteru namu, dzīvojošā Ilga Kūka piedzima 1951. gadā. Viņa ir Emīlijas un Gerharda Šusteru meita. “Mammu ciet nepaņēma, atstāja, jo viņai bija uz gultas kopjama māsiņa,” teic I. Kūka. Taču vecomammu I. Dzeni viņa tā arī nekad nesatika. “No sākuma man ģimenē nestāstīja par notikušo, bet kādā 6. vai 7. klasē sāku jautāt, vai nav kādas liecības. Pamazām sāka stāstīt. Daudz man pastāstīja māsīcas Velgas Auziņas mamma Elza, kura vienīgā izdzīvoja koncentrācijas nometnē un atgriezās Aizputē.” Neizsūtīja arī Annu – viņu Rīgā atbrīvoja, jo bija grūtniece pēdējos mēnešos. “Protams, rīcība bija varonīga. Daudz par to bija jāstāsta, taču tādēļ arī ģimenes izjukušas,” piebilst I. Kūka.

V. Auziņa teic, ka mammu Elzu no līķu kaudzes apakšas izvilkusi kāda ebrejiete Edīte. “Kad, mājās esot, vārījām kāpostus, viņa ciest to nevarēja, jo tur baroja ar kāpostlapām ūdenī – mammai bija slikti. Savukārt omīte Ieva Ziemassvētkos bija dzimusi un arī aizgāja bojā. Mamma tādēļ nekad nesvinēja Ziemassvētkus,” ar asarām acīs teic V. Auziņa.

“Tā bija drosme, uzdrīkstēšanās, pretošanās, un kādu cenu dzimta samaksāja par to,” sacīja Ž. Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone.

Ilga Kūka rāda Žaņa Lipkes memoriāla vadītājai Lolitai Tomsonei pēc Latvijas neatkarības atgūšanas saņemtos viņas vecākiem un vectēvam piešķirtos Izraēlas goda apbalvojumus un pateicības. (Foto – Ģirts Gertsons).

Jāklusē par labām lietām

Ž. Lipkes memoriāla un piemiņas balvas dibinātājs Māris Gailis, esot netālu no vietas, kur notikusi šī pašaizliedzīgā iedzīvotāju rīcība, uzsvēra, ka tas vien jau ir daudz, ka šie ļaudis centās to darīt. “Mums ir jācenšas stāstīt tos stāstus, ar ko varam lepoties paaudzēs. Kāpēc balvas simbols ir pagale? Jo šķūnī zem grīdas, kur atradās bunkurs Ķīpsalā, kur Žanis un Johanna Lipkes slēpa cilvēkus, lai pārbaudītāji nesaklauvētu un neatklātu bunkuru jeb tukšumu zem zemes, sabēra skaldītas malkas kaudzi,” viņš skaidro. M. Gailis pauž, ka Latvijā apzināti ap 500 cilvēku, kuri kara laikā iesaistījušies līdzcilvēku dzīvības glābšanas darbos, un darbs pie glābēju rīcības joprojām tiek apzināts.

Īpašumā Pils ielā 4 glābēju tuviniekiem ir zināma tikai vieta, kur bunkurs atradies. Tas izveidots tieši iepretim pilij, kur izveidota sākotnējā slēptuve. Pēc kara bunkurs kalpojis par vietu, kur izmest gružus, atkritumus. “Tikai tad, kad skolā sāka stāstīt, tad sapratu, ka bunkurs varētu būt tā vieta, kur ebreji slēpti,” teic I. Kūka. Taču ilgi par to bijis jāklusē. Laika gaitā bunkurs aizbērts un aizgruvis, uz tā uzauguši koki.

Aizputes tūrisma vadītāja un starpnozaru mākslas grupas “Serde” vadītāja Signe Pucena, kura veidojusi arī apkopojumu stāstus par ebrejiem Aizputē, piebilst, ka noderīgi šeit būtu veikt arheoloģiju un pētniecību.

“Glābēji tolaik nebija pārcilvēki, bet vienkārši ļaudis,” teic vēstures entuziasts un deputāts Gundars Sisenis. “Jūsu ģimenes stāsts palīdz domāt par to, ka ir cilvēki, kas veikuši šādas izvēles gandrīz neiespējamos apstākļos,” uzsver L. Tomsone.

“Man jautā, kā bērniem pastāstīt par notikušo? Tolaik pasaule bija ačgārna. Ar sliktām lietām – esmu kādu nošāvis – varēja lielīties, bet labās lietas bija jānoklusē, jātur noslēpumā,” tā M. Meiere.

Pētniece Maija Meiere-Oša izstāsta trīs māsu – Annas, Elzas un Emīlijas – dzīves stāstu, kas savukārt veido Pūķu-Dzeņu-Šusteru dzimtas varoņstāstu līdzcilvēku glābšanā. (Foto – Ģirts Gertsons).
Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz