Kalētu pamatskola pēc zaļiem principiem darbojusies vienmēr – uzskata ekoskolas programmas koordinatore, skolotāja Gunta Ziemele. Tāpēc nemaz nav tik vienkārši atbildēt uz jautājumu, ko ekoskolas statuss dod skolai, bērniem?

Astoņas tēmas no dzīves

“Galvenais jau ir apzināties, cik tas mūsdienās ir svarīgi, un turpināt to darīt. Tā darbojušies esam vienmēr. Galvenais – jāapzinās un jānosauc lietas īstajā vārdā,” atzīst G. Ziemele. Ekoskolas zaļais karogs Kalētiem piešķirts jau sesto reizi. Pirmajā gadā bija tikai ekoskolas sertifikāts. Karogs ir kā balva, kas jāizcīna katru gadu no jauna. Ja grib saglabāt skolas statusu un godu, uz lauriem dusēt nekādi nesanāk.

Lai skola varētu saukties par ekoskolu, tās darbībā jāievieš astoņas tēmas: atkritumi, enerģija, ūdens, transports, veselīgs dzīvesveids, skolas vide un apkārtne, mežs un klimata pārmaiņas. Kā to dara? Pirmkārt, ik gadu Kalētu skola pievēršas vienai tēmai, kas tad visiem ir kopīga no septembra līdz jūnijam. Piemēram, pagājušajā gadā šī tēma bija veselīgs dzīvesveids. Šajā mācību gadā – skolas vide un apkārtne. Otrkārt, katrai klasei ik mācību gadu ir sava tēma. Tās nemainās. Katru gadu ceturtajai klasei ir viena un tā pati tēma.  “Līdz ar to, kad bērni pabeidz skolu, viņi visām tēmām ir izgājuši cauri,” stāsta skolotāja. “Labais ir tas, ka tēmām nav rāmju – var izvēlēties, kādu gribas, un darīt, kā gribas.” Skolas direktore Inese Kuduma arī uzsver, ka ekoskolas darbībā ir jāiesaista visa skola. Ne vien bērni no mazākā līdz lielākajam, bet arī skolotāji un skolas tehniskie darbinieki.

 G. Ziemele stāsta, ka lauku cilvēkam tas ir pats par sevi saprotams, ka atkritumi ir jākompostē, jāšķiro. “Kas dedzināms, to sakurina plītiņā, žagarus neviens gružkastē nemetīs. Bet ir jau sabiedrībā arī tendences, ka nedara visu, kā vajag. Tāpēc ekoskolu programmā ir uzdevums, ka jāizglīto arī sabiedrība. Jāaicina ekoloģiski un zaļi uzvesties. Veidojam plakātiņus, izliekam māju kāpņutelpās, aicinām vākt nolietotās elektropreces. Un bērniem ir azarts, vāc tukšās baterijas, iet pie kaimiņiem un radiem –  arī tā notiek apkārtējās sabiedrības izglītošana.”

Ne nauda, bet lepnums

“Mēs esam izglābuši daudz koku. Gaisu nebojājam. Pudeles nededzinām. Es iesaku visiem tā darīt, lai nav piemēslots gaiss. Silti saģērbjamies un ejam laukā, vācam lapas. Ja kāds gruzis pagadās, savāķam. Skatāmies, vai baterijas nemētā apkārt,” – tā par darīto stāsta 4. klases skolnieks Jānis Roberts Matevičs. Viņa klase pagājušajā gadā bijusi skolas zaļākā klase, jo savākusi visvairāk atkritumu – gan tukšās pudeles, gan baterijas, gan makulatūru. Bērni cits caur citu sauc, ka salasījuši vairāk nekā 500 dažādu plastmasas pudeļu. Likuši maisos, nesuši skolotājai. Kur ņēmuši? “Atradām. Dzērām daudz,” viņi stāsta. Visvairāk savākuši kokakolas taru. Zaļākā klase – tas tāds nosacīts goda nosaukums. Zaļākā klase izpelnās godu braukt ekskursijā uz “Zaļās jostas” bateriju vākšanas konkursa noslēguma pasākumu. Pagājšpavasar gan tas nesanācis, jo “transports sagāja grīstē” – neslēpj skolotāja G. Ziemele.

Bet tukšās pudeles bērni nav samīcījuši, un tās nenokļuva atkritumu konteineros. “Entuziasms bija milzīgs, nez, kā tika ar tiem maisiem autobusā iekšā,” G. Ziemele atceras pagājušā mācību gada vācēju darbu un turpina: “Dodam atkritumiem otro dzīvi. Nogriežam pudelei abus galus un iznāk caurulīte. To uzliek kociņam, lai peles neapgrauž mizu. Kad koks paaugas, cauruli var mest atkritumos – mizai paliekot cietai, pelītes stumbru vairs neaiztiek.”

Savā zemē skolotāja atvēlējusi vienu gabalu koku stādīšanai kopā ar bērniem. Priedes un bērzi iestādīti jau pirms desmit gadiem. Tas – lai bērniem veidojas priekšstats, kā koki aug. “Kopjam jaunaudzīti. Tad viņi sāk saprast, kā mežs veidojas,” stāsta G.  Ziemele.

Lai gan tagad arī daudzi mūsdienu lauku bērni īsti neprotot turēt rokās grābekli, jo ir ģimenes, kurās tāda darbarīka nav, jo nav pat ģimenes dārziņa, tomēr dzīvesveids joprojām ir cieši savijies ar dabas uztveri. Tāpēc arī ir pavisam vienkārši sakopt skolas apkārtni rudeņos un pavasaros, grābt nobirušās lapas, savākt izmētātos atkritumus, iesaistot šajos darbos bērnus un cenšoties ievērot brīvprātības principu. Arī skolas darbiniekiem tas šķiet pavisam dabiski. Bet savāktās lapas, starp citu, skolotāja Ziemele kompostē, lai pēc tam liktu dobēs. I. Kuduma: “Ārzemēs jau tas tā nenotiek. Reiz aizbraucām uz Norvēģiju, tur mums rādīja, ka viņiem ir tāds projekts, mācīja mums, kā ar baltiem cimdiem pacelt papīrīšus.”

G. Ziemele: “Bet mums tas ir pats par sevi saprotams process. Tā ir jādzīvo, un viss. To vienkārši neviens neiedomājās vārdā nosaukt.”

Pirms pāris gadiem ar vecāku un pašvaldības atbalstu sakopts vecais skolas ābeļdārzs. Tas bija liels darbs. “Apkārtējās sabiedrības iesaistīšanā, domāju, mums vēl ir iespēja augt,” spriež direktore. Bet uz jautājumu, kādi ir ekoskolas ieguvumi, I. Kuduma atbild: “Materiāla labuma nav nekāda.” Visu, kas saistās ar vides izglītību, varētu darīt arī bez statusa. Turklāt arī vispārējā mācību programmā tiek pievērsta liela uzmanība gan veselīga dzīvesveida popularizēšanai, gan energotaupībai, gan citām vides lietām. Un tomēr skola gadu no gadu tiecas, lai karogs tiktu piešķirts atkal, un to arī saņem. Sarežģītākais esot atskaišu sistēma.

Mēs visi topam zaļi

“Nu, ir lepnums tomēr, ka mēs esam nākotnes cilvēki,” teic G. Ziemele. “Arī bērni jūtas lepni, ka ir īpaša skola.” I. Kuduma piebilst: “Citi, kas atbrauc, pamana karogu, atzīmē to kā plusu.”

Programmas koordinatore arī novērojusi, ka ekoskolas principu ievērošana gadu pēc gada pozitīvi ietekmē gan skolēnu, gan viņu vecāku, gan vietējās sabiedrības attieksmi pret vidi. G. Ziemele: “Pirms gadiem sešiem septiņiem, kad pavasarī kusa sniegs, baloja maisiņi skolas apkārtnē, bet tagad tiešām var redzēt, ka tos vairs neizmētā. Agrāk tiešām to bija vairāk. Un kaut vai attieksme pret veselīgo pārtiku. Diezgan bieži man gadījies dzirdēt, ka bērniņi stāsta, kā ar mammu veikalā bijuši, mammai teikuši – tur tam produktam sliktās E vielas klāt, tādus labāk nepirksim. Tātad interesējas par to. Ekoskolas darbībā jāiesaistās visiem – katrs skolotājs man arī atsūta ziņas, ja mācību stundās ir apskatītas šīs lietas. Šī apkārtnīte – mēs visi topam zaļi.”

Ekoskolu programmas Latvijas koordinators Daniels Trukšāns uzskata – aizrauj vēlme darboties vides labā. “Tas ir liels brīvprātīgs darbs. Labie darbi arī motivē. Sākumā tas šķiet kaut kas ļoti liels un grūts, bet ar laiku kļūst par skolas dzīvesveidu.” Viņš norāda, ka iesaistīšanās programmā sniedz iespēju pieredzes apmaiņai, ienes svaigas metodes ikdienas rutīnā, dažkārt ir arī iespēja gūt materiālu atbalstu, piedaloties kaut vai simbolisku grantu konkursos, kurus izsludina ekoskolu saziņas tīklos. Katru gadu ekoskolu pulkam Latvijā pievienojas 20 – 30 skolu, šogad – ap 40. Reti kāda skola no programmas izstājas – ja vien mācību iestāde turpina pastāvēt, saglabājas arī tās ekoskolas statuss.

UZZIŅAI

Ekoskolu programma

* Viens no populārākajiem vides izglītības modeļiem pasaulē. Tās pamatā ir vides pārvaldes sistēmas izveide skolā, saistot to ar mācību procesu un veicinot izpratni par vidi un tās vērtībām.

* Zaļais karogs ir starptautisks apliecinājums zaļai domāšanai, uz vienu mācību gadu piešķirta balva par sekmīgu līdzdalību programmā.

* Latvijā šajā mācību gadā ir 218 ekoskolu.

Avots: Vides izglītības fonds, D. Trukšāns.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016