Gadi nosirmojuši, aizskrējuši, atmiņas palikušas un dzīvas kā tikko iekurts ugunskurs. Liepājas – Rīgas lielceļš tagad skaisti veidots, ar pārejas zīmēm, gaismekļiem – ceļu rādītājiem. Nebrauksim garām Durbei. Pa labi mūs sagaida balta baznīca, kas celta 1651.gadā. Tad mazliet pa labi uz Padones pusi, nosirmojusi no gadu nastas, stāv no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Durbes vidusskola, kurā mācījies arī Kronvaldu Atis.

To neļauj aizmirst Ilgas Zanbergas 1930.gadā veidotais piemineklis. Piedzimusi jauna skola. Tagad vecā skola pārtapusi modernā viesu namā.

Pagriezīsimies pa kreisi uz Līgutu pusi. Pa labi – Priediena kapsēta. Nolieksim galvas piederīgo atdusas vietās. Tagad Līguti. Bet braucam garām koku alejas ieskautām gar braucamo daļu Pumpuru mājām. Šo māju ģimeni 1949.gadā kā nevēlamo ierindoja izsūtāmo sarakstā. Dvēselēs kaut kas pārtrūka, un svešā vieta neļāva sakārtot domu pavedienu… kāpēc un par ko?! Ģimene skuma pēc Latvijas, savām iekoptajām mājām, dārza. Pacietība ir Dieva dāvana, un viņiem tā bija. Tā pagāja astoņi gadi, un viņi atgriezās. Tikai trijatā, jo tēvs un vīrs bija jāatstāj Sibīrijas smiltainē.

1956.gadā viss plauka pavasarim, arī viņiem tēva mājās. Sākās darba rīti un dienas Ļeņina kolhozā. Jauniešiem ilgi nebija lemts staigāt pa mezglaino ceļu, sirdīs plauka mīlestība. Bērni apprecējās. Dēls atstāja tēva mājas, bet meita Astrīda palika. Laime ilgi neuzkavējās un nepalika. Cilvēks atjaunojas caur bērniem, un tā bija. Tagad Astrīda ir vecmāmiņa, saknes stiepjas trešajā paaudzē. Mīļa, iejūtīga pret ciemiņiem. Tāda ir Pumpuru saimniece un viņas meitas ģimene.

Braucam tālāk tieši garām Pumpuru mājām. Tajā auga septiņpadsmit eksotu koku sugas. Cik palikušas līdz šim, neviens nezina. Bet Līgutu parkā dažkārt notika rajona dziesmu un deju svētki. Pumpuru pagalmā varēja sadzirdēt sarīkoto festivālu skaļumu. Arī sešu metru apkārtmēra ozols vēl zaļo ik pavasari.

Elvīra Skube

Dziesmu festivāls Līgutu parkā 1956.gadā.