Ceturtdiena, 29. februāris
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Dzīvnieku patversmes vadītāja Nora Brūdere: “Ar dzīvniekiem viss kārtībā!”

Liepājā ir tikai viena vieta, kur pašvaldības pārziņā esošas iestādes priekšnieces kabinetā dzīvo divi suņi. Nevis tā – no rīta tiek atvesti un vakarā aizvesti mājās, bet tiešām dzīvo. Viņus sauc Čārlijs un Džonijs, un tas ir dzīvnieku patversmes vadītājas Noras Brūderes kabinets.

Dzīvnieku patversmes vadītāja Nora Brūdere: “Ar dzīvniekiem viss kārtībā!”
Foto: Egons Zīverts
12.02.2024 00:00

liepajniekiem.lv

– Ko nozīmē būt par dzīvnieku patversmes vadītāju?

– Tas nav tikai par dzīvniekiem, vairāk laikam par cilvēkiem.

Jāatzīst, ka tad, kad sāku te strādāt, lasīju katru komentāru, kas par “Lauvas sirdi” parādījās internetā. Praktiski visu tur rakstīto uztvēru personīgi. Nu vairs komentārus nelasu.

Ar gadiem sāku saprast, ka ar dzīvniekiem viss kārtībā. Problēmas slēpjas cilvēkos.

Esmu sapratusi, ka tas ir galvenais jebkurā profesijā, kura saistīta ar sociālo jeb palīdzēšanas, atbalsta sfēru. Ar to negatīvismu, kas nāk no cilvēkiem, visu laiku mācos tikt galā. Nerunāju par pamatotu kritiku, kas pilnīgi kaut kas cits.

– Vai atceries laiku, kad vēl tikai gatavojies vērt sava jaunā kabineta durvis?

– Bija visādi sapņi un ekspektācijas… Piemēram, ka cilvēki būs laipni, saprotoši un visi dzīvnieki laimīgi… Viss glīti un pozitīvi kā sociālo tīklu bildītēs (smaida). Manas cerības un sapņi sabruka ātri, jo realitāte tiem neatbilda.

Kā liecina pieredze, aizvadītajos desmit gados cilvēki tomēr ir kļuvuši nedaudz atbildīgāki pret dzīvniekiem, zinošāki, bet – to nevar teikt par pilnīgi visiem.

Prieks, ka jaunā paaudze, kas aug, kļūst zinošāka un pret dzīvajām radībām neizturas kā pret lietām, bet šeit darbs noteikti būtu likumdevējiem, jo Latvijā likuma izpratnē dzīvnieks joprojām ir lieta.

Neslēpšu, ka nu jau sāku apsvērt, ka vajadzētu mainīt darbu.

Tikai… Man te kabinetā nu jau astoto gadu dzīvo Čārlijs. Viņam jau 15 gadu, un patversme ir viņa mājas jau astoņus gadus. Reizēm domāju – kamēr viņš būs, man arī te jābūt.

Tāpat kā Džonijs, kurš ir augumā vismazākais iemītnieks, bet raksturā visnegantākais!

Abi ar Čārliju ir sadraudzējušies, un apzinos, ka nu jau arī man viņš ir par daudz pieķēries! Nav labi tā satuvināties ar dažiem patversmes iemītniekiem, bet… tā nav tikai mana izvēle. 

– Runājot par patversmi, kas, tavuprāt, pa šiem gadiem gājis uz labo pusi, bet kas joprojām nav īsti labi?

– Mūsu darbu atvieglo Latvijā no 2017. gada kā obligāta ieviestā suņu čipēšana. Tik vienkārši kā agrāk pie žoga suni nevar piesiet un atstāt.

Slavējami, ka sabiedrība tagad jau daudz aktīvāk iesaistās, gan meklējot, gan palīdzot atrast noklīdušos dzīvniekus. Tajā skaitā – uzņemoties ārstēšanas izmaksas.

Slikti, ka daudzi izvēlas pārcelties uz citām valstīm un viegli atsakās no saviem dzīvniekiem.

Pie mums uz patversmi ciemos nāk bērni no bērnudārziem, skolām. Rādām, stāstām, kas te notiek, kā vajag, kā nevajag izturēties pret dzīvām radībām.

Gribas domāt, ka bērni mājās par uzzināto pastāsta saviem vecākiem un viņu attieksme mainās.

– Ko cilvēki, liepājnieki nezina par patversmi?

– Mēs esam Liepājas pašvaldības patversme, kas strādā, pildot valstī noteikto normu, ka ikvienā pašvaldībā jābūt savai dzīvnieku patversmei. Vai arī jābūt noslēgtam līgumam ar patversmi, kura apkalpos konkrēto pašvaldību.

Mēs darbojamies tikai Liepājas pilsētas teritorijā. Līdz ar to savā darbībā ievērojam gan MK noteikumus, “Dzīvnieku aizsardzības likumu” un noteikumus, kuri atbild tieši par dzīvnieku patversmes darbību.

Esam pakļauti PVD uzraudzībai, kas regulāri arī nāk pārbaudīt gan dokumentāciju, gan  dzīvnieku labklājību.

“Lauvas sirds” galvenā funkcija ir pilsētā klaiņojošo dzīvnieku nogādāšana patversmē, sazināšanās ar saimnieku vai jaunu saimnieku meklēšana,

kā arī uz ielas nobrauktu dzīvnieku savākšana.

Lai kā tas skanētu, bet tieši šīs ir mūsu prioritārās darbības, nevis dzīvnieku pieņemšana no privātpersonām, kas vairs nevar vai negrib par tiem rūpēties.

– Tava dzimtā puse ir Snēpele.

– Jā, netālu no Kuldīgas. Pirmās četras klases mācījos Snēpeles pamatskolā. Tagad tā slēgta. Nedēļas nogales joprojām paiet lauku mājās, it sevišķi jau gada siltajos mēnešos.

Šobrīd apstākļi ir sagrozījušies, ka lauku mājas pieskatām un uzraugām abas ar māsu, kura ikdienā dzīvo Rīgā. Tāds sava veida patriotisms un nepieciešamība pēc savas zemes.

Šad un tad feisbukā ierakstu, pacepos par to, ka lauki paliek tukši. Tā vien šķiet, ka vienā kabinetā Rīgā sēž cilvēks, kurš laukos visu taisa ciet, bet blakus kabinetā sēž cits, kurš plāno un laukos visādi mēģina atgriezt cilvēkus.

Šobrīd nauda un aprēķini ir palikuši svarīgāki par cilvēkiem.

Mans Snēpeles pagasts vēl joprojām ir pat ļoti dzīvs: kultūras nams, bērnudārzs, pašdarbības kolektīvi, kuri piedalās pat Dziesmu un deju svētkos, protams, savu labumu dod pilsētas tuvums, jo ikdienā lielākā daļa cilvēku dodas strādāt uz Kuldīgu.

– Kāda bija tava bērnība?

– Kā jau laukos dzīvojošam bērnam. Saimniecībā bijām trīs paaudzes. Vecvecāki, vecāki un mēs, divas māsas.

Saimniecība izpaudās visā savā krāšņumā – gan ar lopiem, gan lauksaimniecību. Zinu, ko nozīmē siena un kartupeļu talkas. Tas vienkārši ir ieaudzināts, ka darbi jāpadara, dārzam jābūt izravētam.

Joprojām, kad aizbraucu, vispirms jāpadara darbi. Tikai pēc tam atpūta.

Mums joprojām ir mazdārziņš, siltumnīca, un rudeņos šo to arī marinējam un konservējam. Bērnībā, jaunībā bija, protams, brīži, kad tā vietā, lai palīdzētu opim, kuram bija bišu saimes ar bitēm, gribējās ar draugiem pavadīt laiku pilsētā, un tas raisīja zināmu nepatiku pret laukiem.

Tas viss bija pārejoši, un tagad ļoti šo laiku novērtēju!

– Ko no vecākiem un vecvecākiem ieguvi, iemācījies?

– Mums mācīja godīgumu un mīlestību pret darbu. Neliekuļot. Tāpēc es noteikti nevarētu būt kādā partijā, kur jārunā to, ko vairums nolēmis.

Mamma bieži atgādināja, ka cilvēks ir cilvēks neatkarīgi no viņa statusa sabiedrībā vai ieņemamā amata. Piemēram, sētnieks savu darbu nereti dara apzinīgāk nekā viens otrs speciālists labi apmaksātā darba vietā.

Nezinu, cik dabas dota, cik lielā mērā man ir iemācīta empātija. Man ar to nav grūti.

Iespējams, apkārtējiem gan. Draugu nav daudz, bet tie, kas ir, tie īsti.

Gan viņi, gan es varu godīgi pateikt, ko domāju, un šo cilvēku viedokļus respektēju, zinot, ka neviens negrib tīšuprāt ieriebt. Izanalizēju viņu teikto, nevis tūlīt sprēgāju pretim. 

– Mācoties skolā, zināji, kas gribi dzīvē būt?

– Man patika skolas sabiedriskā dzīve, pasākumi, dziedāšana korī, skolas avīzes veidošana. Patika iesaistīties, organizēt pasākumus.

Tā kā ļoti labprāt lasīju grāmatas, problēmas nesagādāja ne valodas, ne literatūras stundas. Nesapratu fiziku, ķīmiju, bioloģiju. Joprojām no tām neko ne atceros, ne saprotu.

Pēc vidusskolas braucu uz Rīgu un universitātē iestājos juristos. Šī fakultāte tolaik bija ļoti pieprasīta. Arī es iestājos, lai gan vairāk būtu interesējušas mārketinga studijas.

Diplomu saņēmu, bet ne toreiz, ne tagad nevaru sevi iedomāties sēžam kādā birojā un kārtojot dažādus juridiskus jautājumus.

– Bet kādus ieguvumus vari nosaukt?

– Lasot dokumentus, spēju tos analizēt, izvērtēt – līgumus vai kādus juridiskus terminus. Pati varu sastādīt līgumus, ja tas nepieciešams. Studijas deva zināšanas lietvedībā, kas noder arī šobrīd.

– Gribēji palikt Rīgā?

– Noteikti ne. Atceros, ka pēc vidusskolas vairumam klasesbiedru bija sapnis studēt un dzīvot galvaspilsētā. Es braucu mācīties, bet ne palikt.

Tajā laikā iepazinos ar savu tā brīža draugu un nonācu Liepājā. Pirmais darbs (un joprojām) Liepājā bija pašvaldības aģentūrā “Nodarbinātības projekti”. Pēc laika kļuvu par patversmes vadītāju.

– Pavasaris tuvojas. Daba modīsies. Ar ko tev saistās šis laiks, domājot par  darbu?

– Gribu cilvēkiem ieteikt un lūgt – lūdzu, neaiztieciet un no meža mājās vai pie mums nenesiet dzīvnieku un putnu bērnus! Dabai ir savi likumi un kārtība.

Nevajag uz patversmi vest vai mājās turēt zaķu, lapsu, ežu un citus mazuļus!

Tas pats attiecas uz roņu mazuļiem, kuri krastā atpūšas. Nedzeniet viņus jūrā, tie var aiziet bojā!

Tā varētu stāstīt vēl ilgi, bet, pienākot pavasarim, atkal saskaramies ar situācijām, kad tomēr šie mazuļi nonāk cilvēku rokās.

– Tas nav tāds pārprasts humānisms un iejaukšanās dabas procesos?

– Jā, tā ir. Reiz mums zvanīja cilvēks, kurš pagrabā noķēris sikspārni. Gribēja to vest uz patversmi. Reizēm cilvēki, kuri dzīvo pilsētā, propagandē domu, ka pilsētā nav vietas meža zvēriem vai lielākiem putniem.

Tādos brīžos ir grūti paskaidrot, ka būtībā pilsēta ir iejaukusies dabā, ne otrādi. Pilsētā atrodama barības bāze, apkārt meži, parki, un šie dzīvnieki nāk arvien tuvāk cilvēkiem. Sāk dzīvot tuvāk pilsētām, jūtot, ka apdraudējuma nav.

Neviens meža zvērs netuvosies cilvēkiem, ja būs apdraudējums!

Tas vienlaicīgi ir gan jauki, gan arī skumji, jo diemžēl cilvēki ir ļoti dažādi. Nav runa par savainotiem vai slimiem dzīvniekiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Manuprāt, ir laiks sākt mācīties sadzīvot.

– Kā cilvēki izvēlas dzīvnieku no patversmes?

– Tas notiek dažādi, jo katram sava vērtēšanas skala. Ne viens vien ziemā gaida, kad pavasarī patversmē parādīsies mazi kaķēni, jo pieaugušos, jau gados esošus kaķus nevēlas. Šaubās, kā būs sadzīvot ar pieaugušu dzīvnieku, sevišķi, ja mājās ir mazi bērni vai citi dzīvnieki. Cilvēki gados labprāt izvēlas vecākus kaķus.

Suņi, kas atrodas pie mums, arī jau cienījamos gados un augumā lieli. Viņiem mājas atrast grūtāk. Trešo gadu pie mums dzīvo Rojs, kurš iemantojis savu fanu pulciņu, kas viņu regulāri ved pastaigās.

Ir viens ārsts, kurš pirms vairākiem gadiem no mums adoptēja pirmo suni senioru. Kad tas nomira, pēc laika šis cilvēks atbrauca, jo vēlreiz vēlējās sniegt mājas kādam no senioriem, kuram daudz dzīves laika vairs nav palicis. Tieši ar tādu domu –

nodrošināt dzīvniekam labas vecumdienas un labu aprūpi.

Mēdz būt, ka cilvēks, kurš pirms laika paņēma dzīvnieku, atkal atbrauc pie mums un parāda, cik viņam tagad labi ar jauno draugu.

Šajos brīžos ir liels prieks redzēt, ka satikušies tie, kuriem bija jāsatiekas.

– Droši vien aizvadīto desmit gadu laikā patversmes darbinieki satikuši arī vienu otru eksotisku radību?

– Garāžu kooperatīvā Cukura ielā plastmasas kastē bija ielikta un atstāta čūska jeb pitons.

Bijusi sudrablapsiņa, āzis, muskuspīles, mežacūka, alnis, stirnas, āpši, bebri, jenots. Arī gulbji un roņi, kas nu jau “nav nekas interesants”.

– Kā atšķiras Nora amatā no Noras pēc darba?

– Mājās par darbu cenšos nerunāt, lai arī mēdz būt reizes, kad dzīvesbiedrs spiests uzklausīt atskatu uz manu dienu… (Smaida.) Ja dienas laikā esmu saņēmusi zvanu par vēlmi “atbrīvoties” no sava dzīvnieka ar sava veida ultimātu, sak, ja neuzņemsim, tad dzīvnieks tiks nošauts vai nosists.

Pēc šādām sarunām vakarā gadās izteikt skarbāku viedokli, ko tam zvanītājam teikt nedrīkstu.

Pēdējā laikā neskatos, neklausos ziņas.

Katru dienu klausīties par to, kas slikts gaidāms vai jau noticis, nav vēlmes.

Pēc darba cenšos iet pastaigā, lai sakrātu desmit tūkstošus soļu. Ziemas laikā – adu. Kad māsa gaidīja bērniņu, mazajai uzadīju zeķītes. Tad izdomāju, ka jāpamēģina adīt pērļotus maučus. Uzadu un dāvinu! Adīšana un pērlīšu skaitīšana ir ļoti nomierinošs process.

Pie jūras Liepājā. Foto: no personīgā arhīva

Vasarās ir dārzs, lasu un žāvēju dažādas tējas, ļoti patīk atrasties dabā. No tējām vismīļākā vībotne. Izkaltētu to ļoti labi var izmantot arī smaržīgos kvēpeklīšos.

– Laukos tev esot savs spa.

– Tā gan nav pirts, kuru arī vēlētos, bet vanna zem klajas debess. Zem vannas iekurina uguni, samet dažādas zāles un var gulēt siltā, smaržīgā zāļu vannā.

– Mājās ir kāds dzīvnieks?

– Te Liepājā nav. Smejot saku, ka varbūt neesmu tik atbildīga, lai dzīvnieks būtu, bet apzinos, ka fiziski nespētu viņam nodrošināt tādu ikdienu, kādu vajadzētu.

Nedēļas nogalē aizvedot uz laukiem izskrieties brīvi, nespētu viņu pārējā laikā ieslodzīt dzīvoklī.

– Atliek laiks ceļošanai?

– Nesanāk bieži. Izraēla noteikti šogad būs mans galamērķis. Tur dzīvo labākais draugs. Esmu sev apsolījusi beidzot doties ciemos!

Vēl ir tradīcija reizi gadā aizbraukt uz Latgali, uz melnās pirts rituālu pie pirtnieces.

– Kāda, tavuprāt, būtu ideālā patversme?

– Kura vispār nebūtu vajadzīga. Tukša. Patiesībā jau tāda, kurā mājvietu dotu dzīvniekiem, kuri nevis bezatbildības, bet kādu traģisku negadījumu dēļ palikuši bez saimnieka.

Latvijā ir suņu un kaķu pārprodukcija, un tādēļ iegūt dzīvnieku ir tik viegli.

Ja neder viens, pēc laika var paņemt citu, jo portāli un sociālie tīkli ir pārpildīti ar sludinājumiem par dzīvnieku dāvināšanu.

– Pavasari jau pieminējām. Kādi šajā saistībā tavi plāni?

– Drīz būs jāsēj tomāti!

Bet viens no plāniem noteikti būtu arī veltīt nedaudz vairāk laika sev! Nevajag jau daudz. Ne vienmēr vajag garus vai ilgus ceļojumus. Pietiktu ar dienu vai divām, kad atiet malā no ikdienas steigas, tehnoloģijām un atgūt enerģiju.

Man ir tāda pavisam vienkārša un parasta cilvēka dzīve, bet noteikti nevaru teikt, ka tā ir garlaicīga.

Vizītkarte

Nora Brūdere

  • Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversmes vadītāja.
  • Amatā jau 10 gadus kopš “Lauvas sirds” atvēršanas 2014. gada 1. februārī.
  • Augstākā juridiskā izglītība.
  • Liepājā dzīvo no 2007. gada.
  • Īpašas spējas: prot sadraudzēties ar visiem uz patversmi atvestajiem suņiem un kaķiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz