Marta pirmajā pusē ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu liepājniece Ilze Vainovska, kura ir dzintara sējēja un zīmola ”Noķerts Liepājā” veidotāja, devās uz Norvēģiju pie turienes latviešiem. Turklāt šis nebija Ilzes pirmais brauciens uz troļļu zemi. 

Ilze stāsta, ka šoreiz uz Norvēģiju devusies, lai piedalītos Folkloras dienās Bergenā, uz kurieni viņu bija uzaicinājusi Latviešu biedrība. Ilze stāstījusi par dzintaru, tā īpašo vietu latvieša dzīvesziņā un dziedniecībā, kā arī vadījusi mezglu meistarklasi: ”Jo dzintara siešana ļoti labi sasaucas ar jūrnieku mezgliem, kas ir gan skaisti, gan praktiski.”

”Mācījāmies siet arī ”mērkaķa dūrīti”, ko izmanto sviedlīnes pagatavošanai. Tas meistarklasēs parasti ir favorīts.” Viņa piekrīt, ka uz Norvēģiju devusies teju kā ēzelītis, jo līdzi bija jāpaņem ne vien dzintari un auklas mezglu siešanai, bet arī tautastērps: ”Braucu ar Pērkones tautastērpu, jo tas man ir jaunākais un vislabāk patīk. Turklāt tumši zilais ir norvēģiem vislīdzīgākais. Tādēļ man šķita, ka ar šo varētu iekārdināt turienes latviešus vairāk darināt tautastērpus.”

Aicināta dalīties iespaidos, viņa neslēpj: ”Tur ir ļoti daudz jaunu cilvēku ar bērniem. Man radās priekšstats, ka latvieši Norvēģijā jūtas ļoti labi. Un ļoti latviski.

Ja šeit varbūt cilvēks savu latviskumu tik ļoti nav izjutis, tad, aizbraucot kaut kur citur, viņš ar lielu prieku iet dejot, piedalās tautas teātrī. Viņam prasās apliecināt savu latviskumu. Un ja ir jāizvēlas kāda sabiedriskā aktivitāte, tad izvēlas latvisko.”

Amatieru teātri Bergenā vada bijusī liepājniece Liāra Ozola. Izrāde ”Ābolu maiss” notikusi pārpildītā zālē. Tajā pašā laikā ieskanas arī skumīga nots: ”Man šķiet, ka latvieši, kuri iedzīvojušies Norvēģijā, atpakaļ neatbrauks. Nezinu kādam ir jābūt reemigrācijas plānam, lai tas notiktu. Manuprāt, tad jābūt pavisam citai Latvijai, uz kuru gribētos atbraukt. Bet līdz šādai citai Latvijai ir ļoti tāls ceļš ejams. Diemžēl…”

Kā iesiet dzintarus Ilze nemāca, taču mezglus, kas šajā procesā izmantojami, gan. Un viņas vadītajai meistarklasei bijusi liela piekrišana. Veiksmes, zalkša, plakano mezglu un mērkaķa dūrīti mācījušies gan jauni, gan veci, gan dāmas, gan kungi.

”Jo vairāk es darbojos ar dzintaru, jo dziļāk izprotu, kāpēc dzintaram labāk būt neapstrādātam. Budistiem ir salīdzinājums: dzintars ir jūras izauklēta koka dvēsele. Tas, manuprāt, ir ļoti tuvu tam, kā latvietis būtu izlolojis savu saprašanu par dabu un dabiskiem procesiem, ja viņam nebūtu ar zobenu iestāstīts, kā jādzīvo.”

Jautāta, vai ļaudis izprot neapstrādātā dzintara dabiskumu, Ilze atzīst: ”Kā kurš. Protams, ir skaisti arī tad, ja dzintars izmantots tikai kā materiāls. Bet neapstrādātam dzintaram ir papildus vērtība. Tas ir īpašs, ja pats esi atradis. Katrs gabaliņš ir unikāls.

Un vismaz es ticu, ka neapstrādātam dzintaram ir cits bioenerģētisks starojums. Tie, kuri jūt strāvas un strādā sensorā līmenī, man ir teikuši: tavējie ir ar neskartu bioenerģētisko lauku.”

Tuvākajā laikā Ilze ceļa somu garākam braucienam nekrāmēs. Un, izrādās, ar caurduri uz pludmali dzintarus ķert arī nepošas: ”Dzintara krastā nākšana drīz ies mazumā. Leģenda vēsta, ka Dieviņš radīja divas saules, no kurām viena gribēja tikt tuvāk cilvēkiem, iekrita jūrā un sasprāga gabalos. Šīm abām saulēm savā starpā kaut kāda mijiedarbība ir, jo pēc Lielās dienas, kad īstā saule kāpj kalnā un dienas paliek aizvien garākas, dzintars krastā nāk aizvien mazāk. Savukārt rudenī, kad ir Rudens saulgrieži un īstās saules mums tiek aizvien mazāk, kad iestājas tumšais laiks, dzintars krastā nāk biežāk.”

15Skatīt galeriju