Tas sācies aprīļa sākumā. Ik nakti viens un tas pats. No Zirgu salas, bijušās pilsētas izgāztuves, puses skanēja bērnu raudas. Laivu kooperatīva “Kaija” iemītnieki, kas, steigdami pavasara darbus apdarīt, laivu būdās arī pārnakšņoja, bija nesapratnē. Nu, varēja vienu nakti tur, kanālā makšķerēdams, ieklīst kāds bērns un apmaldīties, bet ne jau katru nakti. Vienu nakti klusākas, citu skaļākas, bet bērnu raudas nemitējās. Ne skaidrā laikā, ne negaisam trakojot. Jūnijs atnāca ar svelmi. Un odiem. Nu bērnu raudas skanēja vēl neatlaidīgāk. Viens no kooperatīva biedriem Pjotrs Lapušanskis sadūšojās un nolēma izgāztuvi pārmeklēt. Skats, ko viņš atklāja, bija šokējošs. Apmēram simts metru attālumā no laivu novietnēm uzslieta miniatūra telts, un tajā jauna meitene ar diviem maziem bērniem.

“Bērni jāglābj,” viņš nolēma,” un kopā ar kaimiņiem 23.jūnijā piezvanīja pa palīdzības tālruni 112. Līdz vakardienai palīdzība līdz Zirgu salai ceļu nebija atradusi. Lai kaut cik palīdzētu bērniem, viņš meitenei aiznesis savu lielo, trīsvietīgo telti. Lai vismaz ērtāk varētu gulēt.

Vakarrīt Pjotrs Lapušanskis, kārtējo nakti noklausījies bērnu raudās, par savu atradumu pavēstīja redakcijai. “Mēs ar sievu esam kara laika bērni, grūti auguši, bet, ka vēl šodien cilvēkiem jādzīvo tik necilvēcīgos apstākļos, nav saprotams.”

Paaicinājuši talkā Sociālā dienesta speciālistes, devāmies turp. Pjotra Lapušanska stāstījums, salīdzinot ar realitāti, bija bijis pieticīgs.

Bijušās izgāztuves teritorija. Starp dadžiem, nātrēm, biškrēsliņiem, pienenēm, smilgām daži sīki krūmeļi. Starp diviem tādiem puduriem neliela telts. Ap to samētātas mantas. Dažas plastikāta maisos, citas pārsegtas ar plēvi. Kaudze ar netīrām burkām, kurās kādreiz bijis ēdiens. Vairākas pieclitru ūdens pudeles ar ūdeni.

No telts ne skaņas. Kad pieejam tuvāk, kāds tajā sakustas. No tās iznāk sieviete, jauniņa, trausla, pēc skata gandrīz vēl bērns. Uz rokas bērniņš. Pēc brīža no telts iznāk vēl viens mazulis. Līga un viņas bērni – astoņus mēnešus vecais Mārtiņš un divus gadus vecā Kristīne. No sākuma sieviete mēģina iestāstīt, ka šajā vietā mīt tāpēc, ka ir vasara, ka te svaigs gaiss. Viena viņa te ar bērniem arī neesot. Viņai esot vīrs. Viņš pa dienu strādājot pilsētā, esot līgumstrādnieks celtniecībā. Pašai 23 gadi, vīram 42. Uzvārds gan katram savs, vīru sauc Juris Kokainis. Mājas arī viņiem esot – dzīvoklis Ostas ielā 4. Tikai lēnām, pamazām noskaidrojas patiesība. No dzīvokļa viņi jau sen prom. Saimniece, kam māja pieder, prasījusi 35 latus par istabu, lai arī tā nav bijusi apkurināma. “Krāsnij abās puses bija caurumi,” stāsta Līga, “tāpēc ziemā nevarēja kurināt.” Var vien iedomāties, kā viņa tur dzīvojusi ar tikko dzimušu mazuli. Bet, tā kā samaksāt par dzīvokli nav varējuši, no turienes aizgājuši. Kā varēja noprast, viņai draudēts ar tiesu. Šo vietu izgāztuvē kā labu dzīvošanai saviem bērniem un sievai atradis Juris Kokainis.

Kā Līga līdz šim dzīvojusi? Beigusi Speciālo internātskolu. Strādājusi nav. Kādu laiku dzīvojusi savā ģimenē. Tad kādos Zvejnieku svētkos satikusi Juri. Saņemot bērna kopšanas pabalstu. Ko dara pa dienu? Visu laiku sēdot teltī. Šad tad aizejot arī uz pilsētu.

Nomīdītais laukumiņš ap telti mazītiņš. Nelielā uzkalniņā, kur uzslieta telts, no zemes raušas laukā maiss ar kaut kādām pelēkām ķimikālijām. Pāri tām steberē mazā Kristīne, stiepjas pie burkām, meklēdama ko ēdamu. Līga saka, mazā no rīta esot brokastojusi, ēdusi griķus. Tagad jāgaida vakars, kad pārnāks Juris un atnesīs ēdienu. Mārtiņu viņa baro no krūts. Bērni, cik nu tas šajos apstākļos iespējams, tomēr sakopti. Drēbītes samērā tīras, abiem pamperi. Tiesa, sejiņas odu sakostas, arī galviņas prasās pēc tīrīšanas.

Kamēr Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta daļas sociālā darbiniece Diāna Bikova cenšas pārliecināt Līgu, ka labāk būtu iet no izgāztuves prom, apmesties vecajā dzīvoklī vai pie savas mātes un māsas, kura arī ir nonākusi sociālo darbinieku uzmanības lokā, daļas vadītāja Anita Segliņa aicina talkā Bāriņtiesas pārstāvjus. Viņa arī piedāvā Līgai kādu laiku apmesties bērnu bāreņu aprūpes centrā “Liepāja”. Atbraukušās Bāriņtiesas darbinieces, iztaujājušas Līgu, tam piekrīt. Un jauno sievieti ar bērniem Sociālā dienesta autobusiņš aizved turp. Tur Līga ar bērniem nometināta atsevišķā istabiņā, un katram beidzot ir gulta. Vairs nav jāguļ uz kailas zemes. Centra direktores vietniece Vita Atiķe pastāstīja, ka pēc pirmās apskates konstatēts – bērni ir veseli.

Kad bērni būs mazliet atguvušies no dzīves klajā laukā, Bāriņtiesa, iespējams, piedāvās Līgai doties uz Talsu krīzes centru, lai varētu atgūties arī pati. Līdzīgos gadījumos Bāriņtiesa ir sadarbojusies arī ar Mārtiņmāju Liepājā, kas palīdz sievietēm ar maziem bērniem krīzes situācijās. Bāriņtiesas priekšsēdētāja Taiga Ziemele uzskata, ka Līga par bērniem tomēr rūpējas, tāpēc vecāku varu viņai nevajadzētu atņemt. Ir tikai jāpalīdz jaunajai sievietei saprast, kas ar viņu notiek, kā dzīvot tālāk. Citādi ir ar bērnu tēvu. Oficiāli bērnu paternitāte nav noteikta. Juris Kokainis, ko Līga nosauca par savu vīru un savu bērnu tēvu, jau bijis Bāriņtiesas uzmanības lokā. Bijis daudzbērnu ģimenes tēvs, kam atņemtas bērnu aprūpes tiesības. Iespējams, ka viņa dēļ Līga nav uzdrošinājusies iet pēc palīdzības uz Bāriņtiesu, kā viņai ieteikts Pilsētas domes Mājokļa nodaļā, kur viņa vaicājusi pēc dzīvokļa. Līgai bijis vēl viens bērniņš, kam bijuši centrālās nervu sistēmas bojājumi, 2004.gadā mazulis bijis ievietots bērnu bāreņu aprūpes centrā, bet 2005.gadā miris.

Lai arī cik nepatīkams šis gadījums, Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta daļas vadītāja Anita Segliņa uzskata: ir labi, ka sabiedrība vairs nav vienaldzīga, ka arvien vairāk tiek ziņots par cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki nokļūst līdzīgās situācijās, viņasprāt, ir mūsu valsts sistēma, kas noved cilvēkus tik tālu, ka viņiem jāmitinās izgāztuvē. Cilvēki, kas nespēj samaksāt par dzīvokli, paliek uz ielas. Valstī nav pietiekami daudz krīzes centru, kur tādiem palikt un sakārtot sevi un savu dzīvi. Nav pietiekami daudz specializētu māju, kur varētu mitināties cilvēki ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem, kur viņus speciālisti varētu uzraudzīt un vajadzīgā brīdī tiem sniegt padomu.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Tās ir mājas, kurās vairākus mēnešus mitinājās sieviete ar maziem bērniem.

Virtuve.