Šonedēļ, Latvijas dzimšanas dienu sagaidot, “Kurzemes Vārda” lasītājiem piedāvājam pēdējās no gandrīz diviem desmitiem eseju par dzimtām. Tās saņēmām laikraksta izsludinātajā akcijā “Ar sakņu sajūtu vējā” un jau kopš oktobra publicējam. Tagad jau tradicionāli akcijas dalībniekiem pateicamies par viņu iesaistīšanos, pārvēršot Latvijas proklamēšanas dienu īstos svētkos.

Jau iepriekš 18.novembrī esam sveikuši tos cilvēkus, kuriem skolēni piešķīruši titulu “Manas skolas gods”. Esam publicējuši tūkstošiem labu vārdu par katru, kas to pelnījis, akcijā “Labs vārds no azotes”. Un tagad sakām paldies tiem, kas šajā tik mainīgajā laikā rod spēku un izturību savās saknēs, savā Latvijā.

Kāda vēstules autore atzina, ka viņai mājās esot dārgumu kastīte, kurā glabājas patiesas dzimtas relikvijas, kas nav ne zelts, ne dimanti, bet, piemēram, kāds apbružāts papīra gabaliņš – mammas vēstule uz mājām no Sibīrijas. Kāda skolniece atsūtīja īsu vēstulīti par savu ģimeni, kas beidzās ar vārdiem: “Es lepojos, ka viņi man ir!” Saņēmām biezas aploksnes ar rūpīgi zīmētiem ciltskokiem, ar dokumentu kopijām, vecām fotogrāfijām, īstiem pētījumiem par dzimtām un senču atmiņām. Un šajās sirsnīgajās vēstulēs patiesi varējām lasīt tik daudz unikālu likteņstāstu, kas aizkustināja un lika līdzpārdzīvot. Patiešām varēja redzēt, cik grūti cilvēkiem bijis savus stāstus iekļaut akcijas noteiktajā eseju izmērā, jo kā gan pāris lappusēs lai izstāsta daudzu cilvēku mūžus.

Piemēram, Silvija Pilvere ar saviem audzēkņiem savākusi tik plašu materiālu par Kurzemes dzimtām, ka viņa apņēmusies posties uz Liepāju, lai šos pētījumus nodotu arhīvam vai muzejam. Tāpat vienu no saviem stāstiem iesniedza Žanis Lēmanis, kurš gatavs stāstīt ne vien par dzimtām, bet arī Liepājas uzņēmumu vēsturi. Arī Agnese Razma, baidoties pazaudēt saikni ar savu senču piedzīvoto, izpētījusi vairāku dzimtu vēsturi.

Mums šķita būtiski, ka apkopoti ne vien fakti par dzimtām, bet arī leģendas, nostāsti un minējumi, kas veido lielisku emocionālo fonu daudziem vēstījumiem. Ne jau pirmo reizi dzirdam par latviešu tautas piedzīvoto izsūtījumā, par ebreju glābšanu kara laikā, karošanu dažādās frontēs, saimniekošanas grūtībām, padomju laika nejēdzībām un citiem piedzīvojumiem. Bet akcijas laikā saņemtajās vēstulēs ar visu to atkal varējām sastapties konkrētu dzimtu locekļu atmiņās un apkopotajos stāstījumos.

Tāpēc īpaši liels bija prieks, ka starp eseju autoriem nebija tikai sirmu kungu un dāmu. Vairākus darbus iesūtīja jaunas meitenes, ļoti aktīvi bija Priekules vidusskolas audzēkņi. Žēl tikai, ka mūsu akcijai neatsaucās neviens Liepājas skolēns, jo jādomā, ka arī te netrūkst lielāku un mazāku dzimtu pēcteču.

Taču tas, ka katram pašam jāsaglabā viss vērtīgais no pagātnes, mums laikam jāapzinās pašiem. Varbūt pirmo reizi negribīgi piedaloties kāda sirma onkuļa sarīkotā dzimtas salidojumā, kur sākumā visi liekas sveši, bet vēlāk patiešām izrādās radinieki. Varbūt izpētot kādu vecu fotogrāfiju vai kādā svētdienas pēcpusdienā kopā ar vecmāmiņu rāmi apskatot ģimenes fotoalbumu. Viena no akcijas dalībniecēm atzina, ka dzimtas vēstures pētīšana viņu tā aizrāvusi, ka vairs nevarot apstāties. “Iegāju azartā, un nu kāri tveru katru informāciju, ko varu atrast, – stāstos, arhīvos, internetā,” viņa saka.

Mēs ceram, ka, izlasot par citu pieredzi, veidojot ciltskokus un stāstījumus par dzimtām, arī citi iedegsies un būs gatavi nodot savu senču stāstu tiem, kam saknes būs īpaši vajadzīgas, – vējainās nākotnes paaudzes pārstāvjiem.

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārda” projektu vadītāja