Liepājas 389.dzimšanas dienā tiks sumināti Gada liepājnieki,
kuri ar savu darbu un nopelniem pilsētas labā 2013.gadā izpelnījušies
vislielāko pilsētas iedzīvotāju atzinību. Viens no titula ”Gada liepājnieks”
saņēmējiem it AS ”Liepājas autobusu
parks” autobusa vadītājs Armands Trakšelis. Viņš izvirzīts par drosmi un
pašaizliedzību, glābjot divu jauniešu dzīvības traģiskajā autoavārijā Cukura
ielas aplī.

Pašaizliedzīgo autobusa šoferi titulam ”Gada liepājnieks”
ieteikušas gan izglābtās jaunietes Lizas māte Olga Robina un vecmāmiņa – direktora
vietniece Liepājas Jūrniecības koledžā Tatjana Robina, gan LPPA “Liepājas
sabiedriskais transports” direktors Gints Lūsis.

Viņi norādījuši: ”Traģiskajā autoavārijā, kas 2013.gada 3.jūlijā,
agrā rītā, notika pie Cukura ielas apļa, Denisu un Lizu no degošās automašīnas
izvilka drosmīgs ”Liepājas autobusu parka” šoferis, kurš tobrīd devās uz darbu
un brauca garām.”

”A.Trakšelis izglāba manu mazmeitu Lizu Maksviti no degošā
auto Pulvera un Cukura ielas krustojumā,” portālam, slavējot pašaizliedzīgo
autobusa vadītāju, teica T.Robina: ”Riskējot ar savu dzīvību, viņš divus
jauniešus izvilka no Cukura ielas aplī avarējušās, degošās un sadragātās
automašīnas. Viņš nogādāja cietušos drošā attālumā, tādejādi izglābjot šo
jauniešu dzīvības.”

Izglābtās Lizas vecmāmiņa portālam tāpat atklāja, ka viņas
mazmeita beidzot atgriezusies mājās no slimnīcas Rīgā, kur pēc smagā negadījuma
ārstējās pusgadu. ”Aizpildīju anketu un iesniedzu to pilsētas domē, lai
pašaizliedzīgo autobusa vadītāju virzītu nominācijai ”Gada liepājnieks”. Ja
lielākā daļa cilvēku mūsdienās pilda tikai savus pienākumus, tad A.Trakšeļa
paveiktais, manuprāt, ir varoņdarbs.”

Pats A.Trakšelis, portāla uzrunāts, bija visnotaļ samulsis.
Viņš neuzskata, ka būtu paveicis varoņdarbu, kā dēļ godā ceļams, turklāt viņam
nepatīkot publicitāte.

Vīrietis, kurš ir no Virgas, pastāstīja, ka tajā vasaras
rītā ar personīgo auto braucis uz darbu: ”Iebraucot Liepājā, luksoforā Brīvības
ielā iedegās sarkanā gaisma, kā dēļ izmainīju maršrutu – nolēmu braukt pa
Pulvera ielu. Iebraucot aplī, pamanīju automašīnu, taču sākumā pat nesapratu,
ka notikusi nelaime. Manu uzmanību notikumiem pievērsa sieviete, kura avārijas
vietā jau bija apstājusies ar savu auto. Apstājos un steidzos palīgā.”

Viņš, atceroties liktenīgā rīta notikumus, stāsta: ”Bija
dzirdams, ka raud meitene. Pēc palīdzības kliedza vēl viens jaunietis, kurš
bija iesprostots avarējušajā automašīnā. Vispirms izdevās no mašīnas izvilkt
puisi. Pa to laiku, kamēr, sievietei piepalīdzot, cietušo jauno vīrieti
apguldījām, meitene bija apklususi. Acīm redzot, viņa bija kritusi bezsamaņā.”

”Sieviete, pateicoties kurai apstājos, steidzās modināt mājā
dzīvojošos, bet es pa avarējušās mašīnas logu centos izvilkt meiteni. Tuvumā
atradu koka gabalu, ar ko izdevās izsist mašīnas logu, lai pa to izvilktu
cietušo,” stāsta A.Trakšelis: ”Palīdzēja sieviete. Nespēju saprast, kāpēc viņa
nekur netiek pieminēta, ir aizmirsta. Vai bez viņas jaunieši būtu izglābti,
neesmu pārliecināts. Iespējams, es nelaimes vietai būtu pabraucis garām…”

Kad A.Trakšelis apstājies notikuma vietā, nelaime jau bijusi
notikusi, tādēļ viņš pat neņemas spriest, kā tā gadījies: ”Mašīna jau dega. Liesmas
bija apņēmušas transportlīdzekļa motortelpu, taču degšana nebija tik plaša, lai
nevarētu glābt aizmugurējā sēdeklī esošos.” Viņš neslēpj, ka uztraukums bijis
liels: ”Uz glābšanas dienestu zvanīju divas reizes, jo likās, ka pagājis jau
ilgs laiks, bet palīdzības vēl nav. Tagad pat īsti neatceros, vai uztraukumā
zvanīju arī policijai. Redzot, ka mašīna deg, pirmais zvanīju uz ”112”.”

Taujāts, vai, cenšoties no degošā auto glābt cietušos
jauniešu, nav bažījies par savu drošību, A.Trakšelis atbild nekavējoties: ”Nē! Kurš
gan tādā brīdī sāktu gari domāt un minstināties, ja cilvēks sauc pēc palīdzības?”
Viņš par pašu sevi saprotamu uzskata, ka šādā brīdī, nedomājot neko, jāsteidzas
palīgā: ”Es domāju, ka tā rīkotos ikviens. Citādi būt nevar!”

Par šoferi A.Trakšelis strādā kopš 1991.gada, taču šādā
situācija, kad nācies steigt palīgā tik smagi cietušiem, viņam gadījusies pirmo
reizi: ”Man pašam gan bijušas situācijas, kad līdzcilvēki steiguši palīgā. Manuprāt,
šādā situācijā neviens nebūtu spējīgs paiet garām. Jo galvenais – lai cilvēki
paliktu dzīvi, mašīnas ir tikai lūžņi… Es gribētu paskatīties acīs tam, kurš būtu
rīkojies citādāk!”

A.Trakšeļa paveikto par ne tik pašsaprotamu uzskata viņa
meita Ilona Batura: ”Es lepojos ar to, ka man ir tāds tētis! Nedomāju, ka
jebkurš spētu šādā brīdī citiem palīdzēt. Ne visi ir uz to spējīgi. Pirmkārt,
tētis riskēja ar savu dzīvību. Varbūt viņš tā nejūtas, bet mēs, mājinieki,
tomēr uztraucamies arī par viņu pašu. Varbūt tētim tas ir pašsaprotami, bet ne
katrs to var izdarīt. Mēs – radi un draugi – esam ļoti pagodināti.”

”Arī mēs, tuvinieki, uzskatām, ka tētis izdarījis
varoņdarbu,” atzīst Ilona un piebilst: ”Jāatzīst, ka līdz šim nezināju par sava
tēta šādu rakstura šķautni. Acīm redzot, turpmāk jābūt gataviem, ka viņš
spējīgs ne vien no degošas mašīnas izvilkt cilvēkus, bet vēl uz daudz vairāk.
Protams, tas nozīmē, ka turpmāk par tēti vairāk bažīsimies.”