Atstāj vienu nelaimē

Realitāte ir skaudra, bet nekas netiek darīts un mainīts, saka Ilze. Viņai radies priekšstats, ka lielākā daļa politiķu ir ļoti kūtri un negrib domāt uz priekšu. “Kamēr ar viņu bērniem nekas nenotiks, neko arī nemainīs,” viņa skarbi saka.

Lai gan ir panākts, ka vecākam obligāti jāziņo, ja bērns var apdraudēt citus vai sevi, tas joprojām paliek vecāku ziņā.

“Tikpat labi to var noklusēt, jo par to nekas nedraud – nav nekādas administratīvās atbildības,”

skumji secina pedagoģe, kura pēc notikušā strādāt skolā vairs neplāno.

“Skolotājs nav vērtība,” viņa pauž.

“Pēc pagājušā gada notikuma neviens no Izglītības un zinātnes ministrijas nav uzskatījis par vajadzīgu ar mani sazināties un pajautāt, kā man ir. Vienīgā, kas ar mani sazinājās un centās rast situācijas uzlabojumus likumos, ir Inga Vanaga (Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja – aut.).

Manuprāt, tam, kurš pārvalda skolu sistēmu, tomēr būtu jāatrod laiks, kad painteresēties, kā tas ir noticis, kāpēc, un pajautāt, ko varētu darīt lietas labā.

Arī no citu institūciju puses ir pilnīga ignorance. Skrūvīte bija, nu sagriezta, izmesta… Pastāvošās sistēmas dēļ kļūsti par varmākas upuri, bet sistēma, kurai uzticējies, atstāj tevi vienu nelaimē. Atbalsts ir nulle, kaut masu medijos tika spodrinātas spalvas, ka sniegs atbalstu utt., realitātē – tiec galā pats, ja vari.”

Iekļaujošā izglītība joprojām ir skaista tikai uz papīra, uzskata Ilze. “Vecākos, kuriem ir īpašie bērni, jau arī neieklausās. Par asistenta likmi – kad maksā, kad nemaksā. Tas ir murgs. Līdz ar to realitātē šo asistentu trūkst, bet viņi tik ļoti būtu nepieciešami bērniem, kuriem ir grūtības, fiziski traucējumi, vēl jo vairāk – mentāli.”

Arī pēc piedzīvotā Ilze teic, ka nav pret iekļaujošo izglītību.

“Nebiju pret ne pirms, ne arī esmu tagad, bet sistēma ārpus ekseļa tabulas nestrādā,”

viņa uzsver.

“Lai iekļaujošā izglītība darbotos dzīvē, būtu vajadzīgs asistents, un visu to laiku, kamēr vecāks strādā un nevar būt blakus bērnam – gan skolā, gan ārpus skolas,” ir pārliecināta pedagoģe.

Tāpat vecākiem jābūt atklātiem pret izglītības iestādi. “Obligāti jāizstāsta, ja bērnam ir problēmas,” uzsver Ilze, “un nevis caur puķītēm vai iemidzinošām frāzēm, bet jāatklāj reālā situācija. Diagnoze vai pliks kods neko nepasaka, katrs gadījums ir individuāls, un vecākiem par to pedagogs ir jāinformē.

Skolotājs nav ļauns un, uzzinājis bērna diagnozi, nekļūs ļauns pret viņu, bet mums ir jāzina, kas var notikt.”

Ilze arī apzinās, ka vecāki ir ļoti dažādi – vieni bērna problēmu ignorē un uzskata, ka tās nav, citi nezina, kā rīkoties, ko darīt. “Būtu jābūt atbalstošai iestādei, kas tiešām palīdz, kas ar to strādā un dod padomus.”

Ilze neuzskata, ka bērnu, kuram ir kaut kādas grūtības, vajadzētu izolēt. “Kamēr ir iespēja ar viņu strādāt, kamēr viņš tiešām ir “veidojams”, to vajag darīt.

Vajadzētu būt iestādei, kur notiek izglītības process, bērns neatpaliek no tā, kas viņam jāiemācās atbilstoši savam vecumposmam, kur būtu speciāli apmācīti pedagogi, speciālistu komanda, kur būtu asistenti katram bērnam, kuri viņu sagatavotu līdz tādai stadijai, ka viņš jau psiholoģiski un visādi citādi ir gatavs integrēties sabiedrībā. Viņš tiek sagatavots, ar viņu tiek strādāts, tiek novērsti agresijas cēloņi. Tāpat tiek strādāts arī ar vecākiem.”

Ilzei pēc notikušā ir daudz jautājumu, bet nav atbilžu, kāpēc IZM vēl līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu apdrošināt savus skolotājus, kāpēc stingrāk netiek vērtēta vecāku atbildība, arī ģimenes ārstu.

Liepājā skolotājai uzbruka audzēkne, kuras dokumentos ģimenes ārsts bija ierakstījis “hroniska saslimšana”.

“Normālam cilvēkam par to domājot, liekas – astma, gastrīts, bronhīts, alerģija…,” teic Ilze. “Ir jābūt rekomendācijām no ārstiem speciālistiem, kā ar bērnu strādāt, ja viņam ir mentālas problēmas. Ir jāzina, kādi ir riski, lai skola varētu viņu uzņemt. Mēs nevaram strādāt ar to, par ko neko nezinām.”

Turas uz pedagogu entuziasma

Kāda tad īsti ir situācija Liepājas skolās patlaban? Liepājas Metodiskā centra Iekļaujošās izglītības atbalsta nodaļas vadītāja Inese Stepko skaidro, ka situācijas ir dažādas un skolas atšķirīgas.

Iekļaujošās izglītības atbalsta nodaļā pēc palīdzības vecāki lielākoties vēršas, ja bērnam ir grūtības mācībās vai valodas attīstības traucējumi. Šādos gadījumos tiek piedāvātas attiecīgo speciālistu konsultācijas kā bērniem, tā arī vecākiem.

“Runājot par izglītības programmām ar kodu, kas beidzas 5711, šobrīd Liepājā ir tikai viena skola, kur realizē šo programmu, tā ir Liepājas 3. pamatskola. Tomēr, ja runājam godīgi, tad bērni ar šādām specifikām problēmām ir arī citās izglītības iestādēs, katrā skolā vismaz viens.

Agresija, hiperaktivitāte, nesavaldība, vardarbība – ar šīm izpausmēm cīnās visu izglītības iestāžu kolektīvi un vadība,”

atzīst I. Stepko.

“Agresija un vardarbība novērojamas jau pirmsskolas vecumā, un tas, ar ko saskaramies vēlāk, ir sekas. Problēma ir tā, ka jau pirmsskolā nepietiek atbalsta personāla šiem bērniem.

Ja runājam par asistentiem, tad tie palīdz bērniem ar speciālām vajadzībām pārvietoties un veikt pašapkalpošanās funkcijas. Savukārt bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas, vairāk būtu nepieciešams sociālais pedagogs, terapija, bet tas bērnudārzos netiek pietiekami nodrošināts.

Psihologa pakalpojumus vecāki visbiežāk apmaksā no savas kabatas vai arī dodas uz metodisko centru,”

problēmu ieskicē I. Stepko.

Skolās atbalsta personāla komplektācija esot labāka, tomēr psihologu un sociālo pedagogu tāpat trūkst, un rezultātā nav iespējams veikt pienācīgu sociālemocionālo audzināšanu.

“Tieši šie divi speciālisti varētu strādāt ar tiem bērniem, kuriem ir garīgās veselības traucējumi, ieskaitot tieksmi uz vardarbību, neiecietību utt. Vai līdzētu apmaksāts asistents? Atkarīgs no tā, kāda ir asistenta izglītība un zināšanas, jo tas ir būtisks rādītājs, lai izprastu, kādu pakalpojuma kvalitāti viņš var sniegt.

Vardarbīgiem bērniem parasti piemīt liels fiziskais spēks, tātad asistents gados nebūs īsti piemērots, tāpat, ja noliksim vardarbīgam bērnam pretī asistentu, kuram nav pienācīgu zināšanu un prasmju, kā viņš šo problēmu atrisinās?

Otra lieta ir atalgojums – asistentam maksā minimālo algu. Kurš cilvēks šobrīd ar šādu summu var izdzīvot?

Jau iepriekš, kad meklējām asistentus pirmsskolas bērniem, sastapāmies ar problēmu, ka nav cilvēku, kas to varētu un gribētu darīt.

Noteikumus mēs varam pieņemt, tomēr, vai tie dos gribēto un cerēto, neesmu pārliecināta,” skaidro I. Stepko.

Liepājā esot gadījumi, kad bērni skolojas mājās, tomēr tas esot vien uz laiku, kamēr vecāks bērnu aizved pie speciālista vai mediķiem. “Pilnas slodzes mājskološanās nebūtu īsti labs variants, jo bērnam ir jāmācās socializēties, komunicēt, risināt konfliktsituācijas. Ja bērns to nav apguvis mājas vidē, visdrīzāk arī neapgūs, neapmeklējot skolu. Otrs risinājums ir samazināt slodzi skolā, daļu dienas viņš mācās mājās, otru daļu – skolā.”

I. Stepko atzīst, ka teorētiski pie iekļaujošās izglītības plusiem jāmin tas, ko bērni iegūst cits no cita, ko iemācās, kādu pieredzi uzkrāj, tomēr šāda izglītības prasa ļoti lielus finanšu ieguldījumus, dažādu palīglīdzekļu un speciālistu resursus, klāt jāliek arī vides iekārtošanas izmaksas.

“Šie papildu ieguldījumi tā arī nav izplānoti un īstenoti. Tieši tas liedz kvalitatīvi pildīt uzdevumus, kas sākotnēji paredzēja iekļaujošai izglītībai.

Protams, esmu par un atbalstu iekļaujošo izglītību, tomēr pēdējos padsmit gadus tā tiek realizēta uz pedagogu entuziasma un cilvēku empātijas rēķina.

Tas ir vienīgais, uz kā turēties, jo citu resursu nav – ne kvalitatīvu mācību līdzekļu, ne pielāgotas vides izglītības iestādēs, ne arī brīvi pieejamu speciālistu un asistentu viņu atalgojuma dēļ.

Esmu daudzkārt norādījusi uz iekļaujošās izglītības riskiem, un nozares profesionāļi man piekrīt, tomēr tas neko nemaina. Šobrīd grīļojas viss izglītības rāmis, nemaz nerunājot par kopējo sistēmu,” atzīst Iekļaujošās izglītības atbalsta nodaļas vadītāja.

Asistenta jautājums – diskutabls

O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskola ir viena no tām skolām, kas ar lielu entuziasmu izglīto “kodu” bērnus. Kopumā Liepājas 15. vidusskolā ir ap 200 bērnu, kuriem nepieciešams kāds papildu atbalsts no malas, tomēr tie ir vien 10% no kopējā skolēnu skaita.

Sociālā pedagoģe Dace Liepa uzskata, ka vissvarīgākais ir saprast, ka iekļaujošā izglītība rūpējas par katra bērna spējām un vajadzībām: “Vienlīdz strādājam kā ar tiem, kam ir mācīšanās grūtības, tā ar tiem, kuri ir īpaši talantīgi.”

Runājot par ikdienas saskarsmi bērnu vidū, pedagoģe saka: “Bērni ir bērni, gadās visādi, īpaši zēnu starpā. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka

bērni ir sabiedrības spogulis – ja mēs paši esam neiecietīgi un brīžiem agresīvi, nav jābrīnās, ka tas izpaužas arī mūsu bērnos.

Tas, ko cenšamies darīt mūsu skolā, – visos gadījumos saskatīt pozitīvo, jo tad bērnā noteikti mazinās agresija un tieksme uz vardarbību. Ne visās skolās ir tāda atbalsta komanda kā mums – psihologs, logopēds, speciālais pedagogs, divi sociālie pedagogi.

Tāpat mums ir izstrādāta vesela sistēma, ko darīt gadījumos, kas nav vēlami. Tad runājam ar visām iesaistītajām pusēm, sākumā ar pašu bērnu, aicinām vecākus uz skolu. Cenšamies meklēt iemeslus, kāpēc tas ir noticis.

Skola ir vieta, kur bērni mācās un izmēģina dažādus uzvedības veidus, īpaši pusaudžu gados.

Kodi gan ir ļoti dažādi, un tas, ka bērnam ir piešķirts kods, nenozīmē, ka tās uzreiz ir smagas uzvedības problēmas.

Mūsu skolā gan vairāk ir to bērnu, kuriem ir mācīšanās grūtības, bērnu ar uzvedības grūtībām mums nav,” zina teikt sociālā pedagoģe.

Visgrūtāk esot, ja nav sadarbības starp vecākiem un skolu. D. Liepa saka, ka reizēm īpaši jāpiestrādā, lai aizsniegtu pašus vecākus, jo arī viņi ir ļoti atšķirīgi.

Pedagoģe uzskata, ka vajadzētu veicināt vecāku izglītošanās iespējas, jo reizēm esot jūtams, ka vecākam nav instrumentu, ar kuriem strādāt.

Aizdomājoties par papildu palīdzīgām rokām un asistentiem skolotāja min, ka, no vienas puses, tas bērnam palīdz, savukārt, no otras puses, tas bērnu stigmatizē, jo visi redz, ka viņam blakus nepārtraukti ir asistents, un arī viņš pats to visu laiku izjūt.

“Savā skolā esam izveidojuši tādu kā savstarpējās mācīšanās kopienu, kurā arī mēs, skolotāji, dalāmies viens ar otru pieredzē par to, kā risināt dažādas mācību un uzvedības problēmas. Savā kabinetā esam uztaisījuši vietu darba lapām, nolikuši sociāli emocionālās audzināšanas grāmatu, dažādas spēles – cenšamies katrs darīt, cik labi spējam, un nodrošinām, lai tas pieejams visiem.

Kopumā jau gribas teikt, ka iekļaujošai izglītībai ir ļoti daudz plusu, lielākais ir tas, ka tā māca iecietību un parāda mums, cik dažādi esam. Dažādībā ir spēks! Bērniem vienmēr šo saku – mums pilnīgi katram ir savs talants, un tas ir mūsu katra īpašais spēks. Mācāmies cieņu un iecietību vienam pret otru – no tā iegūst visi,” izceļ D. Liepa.

Nav kapacitātes!

Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas sākumskolas skolotāja Daiga Manteniece saka: “Kā pedagogs un reizē vecāks saprotu, ka ir jācīnās pret stigmatizāciju un diskrimināciju un bērni jāizglīto par iekļaujošās izglītības priekšrocībām, bet ir daudz nezināmo lielumu.

Vai ir veikti regulāri pētījumi, iegūti un apkopoti dati, kā bērniem efektīvi nodrošināt šo pakalpojumu? Vai mūsu darbība vai bezdarbība ir efektīva, un kā to izmērīt, sākot no pirmsskolas un beidzot ar vidusskolas absolventu?

Liels risks, kāpēc ir tā, kā ir, – izglītības sistēmas kapacitāte, proti, nav reāli apmācītu pedagogu, administratoru, kuri regulāri pārraudzītu darbu ar šiem bērniem, ikdienā sniedzot atbalstu pedagogam, klasei un ģimenei.

Nav pietiekami lielas komandas, kura var ikdienā šo darbu darīt.”

Patlaban skolās mācās arī bērni ar nopietnām agresijas izpausmēm, kuras ietver konkrētas diagnozes. “Bet vai mēs zinām, kā strādāt, ja klasē ir bērns ar īpašām vajadzībām, kurš vienlaikus ir hiperagresīvs, piedzīvo straujus garastāvokļa traucējumus, impulsivitāti utt.?

Jā, man var pateikt: “Tavā klasē mācīsies šāds skolēns.” Bet, ko es darīšu ar šo informāciju? Gan pedagogiem, gan vecākiem ir vajadzīgas profesionālas konsultācijas, kuras reāli palīdzētu, nevis saruna, pēc kuras paliec vēl nezinošāks, vajadzīga īsta palīdzība.

Esmu par to, ka izglītības iestādei ir tiesības ne tikai zināt šādu informāciju par bērnu, bet arī papildus saņemt profesionālas rekomendācijas, ieteikumus, pedagoga darba uzraudzību darbā ar šādiem skolēniem, un nebaidos pat teikt, ka šādiem bērniem ir vajadzīgs asistents. Tātad komplekss atbalsts.

Reizē ir jāstrādā ar šo bērnu ģimeni, jāizglīto, jāsniedz praktiska palīdzība.”

D. Manteniece uzskata, ka skolotājs nedrīkst būt viens, psihologs skolā uz vairākiem simtiem bērnu nevar būt viens, arī šie bērni nevar būt vieni, nesaņemot atbalstu, klasesbiedri nedrīkst būt vieni, kamēr skolotājs ir aizņemts ar uguns dzēšanu klasē.

“Pašreiz redzamais skaidri rāda, kaut kas ir aizgājis pavisam greizi, tik greizi, ka tas var maksāt pat dzīvības cenu un vispārēju drošību bērniem un sirdsmieru ģimenēm. Bet es neaicinu šos bērnus un ģimenes atstāt bez atbalsta. Tieši pretēji – es aicinu meklēt gudrus risinājumus visiem.”

“Skolās nedrīkst būt nekāda veida vardarbība. Un, ja dara, tad ir jābūt atbildības devai,”

uzskata LIZDA vadītāja Inga Vanaga.

Viņas ieskatā, pārāk ilgs laiks ir veltīts diskusijām, sarunām, analīzēm. “Ir jābūt konkrētai rīcībai un daudz lielākām aktivitātēm,” ir pārliecināta I. Vanaga.

Vai pēdējā gada laikā kaut kas ir mainījies? “Zināmas izmaiņas ir panāktas “Izglītības likumā”, arī MK noteikumos. Precizējot: vairāk akcentēts atbildīgums par vardarbības gadījumiem. Un arī panākts, ka vecākiem ir jāinformē izglītības iestāde, ja ir kādi apstākļi, ka bērns var radīt draudus citu veselībai, dzīvībai. Taču jāsecina, ka šīs normas diemžēl praksē nedod cerēto rezultātu, jo vecāki redz, ka par neinformēšanu nav nekāda soda, nekādas sankcijas.”

LIZDA cer, ka izdosies mainīt to, ka iestādes vadītājs kopā ar pašvaldības atbildīgajiem varētu noteikt uz laiku izglītības procesu ārpus skolas, ja skolēns ir radījis draudus cita veselībai un dzīvībai vai bijusi vairākkārtēja vardarbība.

Tad vēl to, ka drīkst pārbaudīt skolēnu somas, arī pašu skolēnu, ja ir aizdomas, ka tiek slēpts kaut kas aizliegts.

Nē, tas nav normāli!

Ilze Dzene, platformas “dzene.com” autore, skolotāja, četru bērnu mamma

Beidzamo sešu gadu laikā par iekļaujošo izglītību esam diskutējuši ļoti daudz. Esmu sapratusi, ka

Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi ir ļoti kūtri un bez mugurkaula.

2012. gadā tika izveidoti noteikumi par iekļaujošo izglītību Latvijas skolās, tos parakstīja toreizējais ministrs Roberts Ķīlis. Rezultātā tika likvidētas speciālās skolas un speciālās klases.

Toreiz speciālajās klasēs mācījās 10 bērni pie speciālā pedagoga. Šī ideja tika likvidēta bez jebkāda iemesla, un bērnus integrēja parastajās klasēs, turklāt bez asistentiem, jo tos neviens nevar dabūt.

Man pašai bija situācija pirms pieciem gadiem, kad mana bērna klasē tika ielikts skolēns ar diagnozi, un viņš, ejot uz pusdienām, manu bērnu nogrūda lejā pa betona kāpnēm. Pēc MK noteikumiem šim skolēnam vajadzēja būt ar asistentu, bet tā nebija.

Jā, šis gadījums nebija letāls, jo, ja tā būtu bijis, visa Latvija par to zinātu. Tomēr jāatzīmē, ka kāpņu galā bija radiatori un viss varēja beigties ļoti skarbi.

Pēc notikušā ilgi runāju ar bērna mammu un sapratu, ka arī šī

māte ir pilnīgā izmisumā, jo izrādījās, ka konkrētajā dienā mans bērns nebija vienīgais, kas bija cietis no šī skolēna uzbrukuma.

27 klases vecāki uzrakstīja iesniegumu skolai, un skolas psihologs pauda šādu frāzi: “Mēs šo bērnu iekļausim klasē, lai ko tas maksātu. Pārējiem bērniem ir jāredz šie īpašie bērni, ir jāredz autiskā spektra traucējumi, uzmanības un hiperaktivitātes sindroms, jo dzīve nav rožaina.”

Es piekrītu, ka bērniem šādā veidā ir jāintegrējas, pretējā gadījumā mēs nezinātu, ka viņi vispār eksistē, tomēr, vai tas ir prātīgi, ka pārējie skolēni tiek apdraudēti, ka skolotājai jādzer nervu zāles?

Nē, tas nav prātīgi, tas ir slimi!

Esmu tikusies ar speciālistiem un šos jautājumus pārrunājusi atkal un atkal. Visā Eiropā jau sen bērni ar dažādiem mācīšanās traucējumiem izglītojas mazās klasēs speciālo vai parasto pedagogu klātbūtnē, bet Latvijā viņi uzturas 30 bērnu lielā klasē, kur viņus provocē jebkas, kas tur notiek – troksnis, skaņas, smakas, papēžu klaudzoņa.

Lai uzrunātu tik lielu klasi, skolotājam ir jārunā sintētiskā un metāliskā tonī, un arī tas bērnus satrauc. Pamazām viņiem rodas neirozes, arī mana meita naktīs sāka čurāt gultā, biju spiesta vest viņu uz terapiju, un sapratu, ka tas nav normāli.

Covid-19 nāca kā glābiņš, meitu no konkrētās skolas izņēmu.

Psihologi tur bija neadekvāti, tāpat kā skolas direktors, kurš uzskatīja, ka bērnam, kuram 5. klasē izlauž īstos kaula priekšzobus, tas ir ok.

Nē, tas nav ok!

Tieši šī iemesla dēļ vēlos aizsākt iniciatīvu platformā manabalss.lv, jo bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem (un funkcionāliem traucējumiem) ir nepieciešams valsts apmaksāts asistents izglītības iestādē.

Nevajag teikt, ka nav naudas, jo speciālās skolas taču tiek likvidētas! Šie līdzekļi vienkārši jānovirza asistentiem.

Bērniem, kuriem ir impulsa kontroles trūkums un viņi skolā nevar socializēties, ērtāk būtu pāriet mājmācībā, un tas nebūt nenozīmē, ka māte māca savu bērnu, bet gan to, ka bērns mācās tālmācībā un pie viņa uz mājām noteiktā laikā nāk skolotājs.

Tas pats attiecas uz gadījumiem, ja bērns ir vardarbīgs, – skolā viņš nedrīkst atrasties. Viņam būtu jāpiedāvā mājmācība, bet likumi mums nav sakārtoti, ministrijā cilvēki pie šiem jautājumiem nestrādā vispār.

Katra skola cīnās, kā nu māk, tieši tāpēc ir labās un sliktās skolas.

Pilnīgi atklāti, Rīgā ir labās skolas un ir tādas, uz kurām bērni iet ar beisbola nūjām, un tas nav tēlains izteiciens.

Pētot iekļaujošo izglītību, noskaidroju, ka bērni, kuriem ir īpaši smagi funkcionālie vai garīgās attīstības traucējumi, tiek definēti kā izglītojamie, kuri saņem 59 eiro mēnesī.

Viņi nespēj iet uz skolu, bet arī uz asistentu nevar pretendēt, jo nosaukti par izglītojamiem. Vai tas maz ir saprotams? Likumu normas visu ir sapinušas vienā putrā.

Es domāju tā: Vai zināt, kas notiek skolā?

Elīna Ozoliņa – mācās:

– Šobrīd skolā mācos attālināti. Kad vēl mācījos pamatskolā Ventspilī, mūsu klasei, kurā skolēniem bija gadu desmit, pievienoja vairākus romu jauniešus, kuriem bija jau kādi 15 gadi. Viņi bija ļoti nepieklājīgi, un mums, pārējiem, gāja ļoti grūti. Skolotājas bieži bija asarās. Pēc kāda laika viņi no skolas pazuda, laikam to nepabeidza.

Lilija Saulīte – mamma:

– Par skolu zinu no klases sapulcēm un e-klases. Man ir pieredze no bērnudārza, kur grupiņā iet nevaldāms, agresīvs puika, kurš gandrīz nerunā. Nezinu, vai ir diagnoze, bet viņš pārējos bieži sit, grūsta, pieskrien un iekniebj vai rauj aiz matiem, rāda nepieklājīgus žestus. Ģimene dzīvo laukos, un Sociālas dienests nesniedzot pienācīgu vajadzīgo atbalstu. Es baidos par savu meitu, saku, lai turas no zēna pa gabalu. Negribētu, ka viņi mācās vienā klasē.

Baiba Saulgrāve-Buša – videomontāžas speciāliste:

– Eju uz sapulcēm, esmu informēta. No skolas puses ir ļoti laba informācijas apmaiņa, ir arī e-klase un vecāku čats. Sākumskolā bērna klasē bija zēns, kurš stundās traucēja, bet viņš, par laimi, tagad ir citā pilsētā un citā skolā. Pēc puikas aiziešanas visi uzelpoja – bērni, vecāki, skolotāji.

Lāsma Boikova – masiere:

– Man tagad nav saistības ar skolu. Atbalstu, ka klasēs ir arī bērni ar diagnozēm, jo tā viņi var apgūt pilnvērtīgu izglītību, nevis tiek nodalīti. Tā viņi iepazīst reālo dzīvi un saskarsmi ar vienaudžiem, nevis pret viņiem izturas kā pret citādiem. Vecākiem tomēr visu laiku jāseko līdzi savam īpašajam bērnam, nevar aizvest uz skolu un aizmirst, atstāt skolotājiem.

Laura Baranovska – skropstu meistare:

– Skolu esmu pabeigusi, bet zinu skolotāju, kurai klasē bijuši īpašie bērni. Jā, viņiem vajag daudz vairāk uzmanības. Skolotāja stāstīja, ka daudzi vecāki, kuriem ir īpašie bērni, iedomājas, ka skolotājiem ir pienākums vairāk strādāt tieši ar viņu atvasēm un pārējo bērnu vajadzības nav tik svarīgas. Skolotājai bija darba pieredze arī likvidētajā internātskolā. Viņa teica, ka tur bija labāk, nekā ir tagad.