Skolas,
nenoliedzami, ir mazs sabiedrības modelis, kurā apspoguļojas visi tie procesi,
kas notiek valstī. Un situācija izglītības iestādēs tāpat parāda ainu, kā sokas
vai nesokas ar reemigrācijas plāna īstenošanu. Liepājas Izglītības pārvaldē
apkopoti  dati par to, cik audzēkņu
2013./2014. mācību gadā pametuši savu mācību iestādi un cik atgriezušies.
Skaitļi bezkaislīgi parāda, ka ar atgriešanos nevedas. 

Kārlis (vārds
mainīts) aizbraucis atpakaļ pie mammas Anglijā. Viņš mēģināja iekļauties
Liepājas skolas klasē, bet neizdevās. Zēns ir no šķirtas ģimenes. Mamma jau
gadus septiņus dzīvo un strādā Anglijā, tētis palicis Latvijā. Anglijas skolā
Kārlis mācījās, sākot no 2. klases,  pēc pieciem gadiem ģimene nolēma, ka zēnam
būtu vēlams atgriezties Latvijā un ka audzināšanas rūpes  uzņemsies tētis. Tā nu puika atnāca uz vienu
no Liepājas skolām un iestājās septītajā klasē, kā tas pienācās gan pēc viņa
vecuma, gan pēc Anglijā iegūtās izglītības. No Anglijas zēns atveda pozitīvu
raksturojumu, kā arī izrakstu par labām sekmēm mācībās un panākumiem
ārpusskolas nodarbībās, aktīvu dalību dažādos citos pasākumos. Taču iekļauties
mūsu valsts izglītības sistēmā un piemēroties prasībām zēnam neizdevās. Arī
klasē viņš jutās svešinieks, pusaudži jau bija savu kolektīvu izveidojuši. Jaunpienācējam
bija arī valodas barjera, kā nekā, viņš līdz tam bija gudrības apguvis angļu
valodā. Līdz tam aktīvais un darbīgais zēns, atbraucis atpakaļ dzimtenē,
sajutās nepieņemts savu vienaudžu vidū. Lai tiktu līdzi mācībās, viņam
vajadzēja skolotāju papildu atbalstu un palīdzību.

Tētis sazinājās ar
mammu un pēc ilgām sarunām kā ar skolotājiem, tā ģimenes vidū nolēma ņemt vērā
arī zēna vēlmi atgriezties iepriekšējā skolā, un tā Kārlis aizbrauca atpakaļ uz
Angliju.

Zigrīdas (vārds mainīts) vecāki ir no
dažādām zemēm. Mamma – latviete, tētis – ārzemnieks. Būdama pusaudze, meitene
nolēma, ka viņai te, Liepājā, pietiek dzīvot un ka viņa grib mācīties sava tēta
dzimtajā zemē. Valodu, kurā runā tētis un kurā notiek mācības skolā, viņa
zināja un tāpēc nodomāja, ka problēmām nevajadzētu būt . Aizbrauca, iestājās
tādā pašā klasē, kādā mācījās šeit. Bet jau pēc neilga laiciņa Zigrīda prasījās
atpakaļ uz mājām. Viņa gribēja atgriezties savā skolā, savā klasē un turpināt
mācīties tā, kā bija radusi visus pamatskolas gadus. Pati teica, ka tur, tanī
valstī, protams, viss ir labi, bet izrādās, ka mājās tomēr ir labāk, jo te ir
labi draugi un draudzenes, un skolā viss zināms, ierasts un pazīstams.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 22. jūlija numurā.

#kvards-20140722-01#