liepajniekiem.lv
– Šovasar strādāji pie dokumentālās filmas par Liepāju un tās īpašo devumu Latvijas mūzikā. Kā veicās?
– Materiāla ir ļoti daudz – gan interesantu stāstu, gan vizuālu kadrējumu.
Paralēli Liepājas filmai augustā pabeidzām arī Kaspara Kambalas filmu, kurai bija pirmizrāde. Tā paņēma daudz enerģijas: montāža, reklāmas materiāli, plakāti… Tāds “mazā budžeta” process, tādēļ daudz kas bija jādara pašam.
Neraugoties uz to, paspējām vairākkārt aizbraukt filmēt uz Liepāju.
Papildus tam Rīgā uztaisījām filmēšanas sesiju ar Rīgas liepājniekiem rokkafejnīcā – ieguvām vēl ap četrām stundām materiāla. Tagad viss jāšķiro un jāsaliek pa tēmām.
Šobrīd sajūta, kā adatu meklējot siena kaudzē, bet darbs lēnām virzās uz priekšu. Montāža ir visilgākais process.
– Tātad filmēšana ir pabeigta?
– Pārsvarā – jā. Es eju cauri materiālam un veidoju pirmo “melno montāžu”, lai saprastu stāsta ritējumu.
Esam safilmējuši arī pilsētas vietas, bet iespējams, ka būs jābrauc vēlreiz. Montāžas režisors var pateikt, ka vajag kādu papildkadrējumu, piemēram, ēku no drona skatupunkta.
Gaidām arī televīzijas arhīvu materiālus – tā būs vēl viena liela pakete, kur jāmeklē interesanti kadri ar mūsu varoņiem jaunībā. Tas stāstam piešķirs dzīvīgumu.
– Kad filma būs gatava?
– Darba vēl ir daudz. Sākotnējais plāns bija novembris, bet, ja gribam, lai filma ir tiešām laba, nesteigsimies.
Es arī Sandijam Semjonovam (filmas prodecents – aut. piez.) saku – labāk izdarīt kārtīgi. Liepājnieki mums nepiedos paviršu, sasteigtu versiju.
– Nesen uz ekrāniem iznāca tava filma par Kasparu Kambalu, tagad tu strādā mūzikas un mākslas laukā.
– Man patīk variēt starp tēmām. Man reiz piedāvāja strādāt citā kanālā, kur būtu jānodarbojas tikai ar sportu – rīta raidījums par sportu, pēc tam podkāsts, pēcpusdienā vēl sporta saturs un vakarā spēļu komentēšana.
Es sevi tik ļoti sporta “tīrajā” vidē neredzu. Mani vairāk interesē cilvēku stāsti – arī sportā, bet ne tikai. Aiz katra sportista slēpjas kaut kas dziļāks nekā pati spēles analīze.
Sports Latvijas Televīzijā ir ļoti dinamisks – spēle beidzas pulksten 20.45, bet ziņas pēc 15 minūtēm. Viss jāsamontē pēdējā brīdī, jābūt ātram un mobilam.
Tas ļoti izaudzinājis spēju reaģēt jebkurā situācijā. Tāpēc, kad piedāvā strādāt arī Dziesmu svētkos, konferencēs vai citur, man nav bail – tās ir jaunas vides, bet stāstu pieeja ir līdzīga.
Ar Liepāju ir cieša saikne, sevi sirdī uzskatu par liepājnieku.
Kad filmēju “Sporta studijai” reģionu laukumus, daudz braukāju pa Kurzemi. Liepājā pat iefilmēju bērnības sporta laukumu vietā, kur dzīvoja mana ome, – un komentāros bija: “Kādas muļķības, mēs tādu Reini neatceramies!” Un tas ir loģiski – mēs agri pārcēlāmies uz Rīgu.
Bet tieši tas viss man radīja sajūtu, ka gribu Liepājas stāstus izcelt un atdzīvināt. Lai cilvēki, ejot pa pilsētu, atceras, šeit Igo darīja to, tur Marhils (Uldis Marhilevičs – aut. piez.) piedzīvoja šo, un tā tālāk.
– Bet vai nav gadījies, ka sarunu partneri uz tevi skatās ar skepsi: tu taču esi “sporta žurnālists”, ko vispār vari pajautāt mūziķim vai māksliniekam?
– Godīgi sakot – nē. Parasti ir mazi jociņi pirms intervijas, kamēr liekam mikrofonu: “Ko tu te dari? No kāda sporta atnāci?” Bet profesionāli attieksme ir ļoti laba.
Ja runājam par Liepājas vēsturiskajiem periodiem – atmodas laiku, agrāko “bandītisko” Liepāju, ko pats neesmu piedzīvojis – es tam rūpīgi gatavojos caur arhīviem.
“Panorāmā” senāk katru dienu rādīja kriminālās ziņas par Liepāju, un tas viss palīdz saprast kontekstu.
Intervijās es eju cauri cilvēku dzīves posmiem, notikumiem, vietām un uzdodu precīzus jautājumus. Viņi, protams, daudz ko atceras labāk nekā es, bet, ja esi sagatavojies un klausies, viss notiek dabiski.
Par laimi, ar attieksmi “ko tu te saproti” nesaskaros.
– Par tevi žurnālistikā: vienu brīdi esi vienā jomā, nākamajā citā. Kā tu pats jūties šajā daudzpusībā? Nav sajūtas, ka neesi “spēcīgākais” ne vienā, ne otrā, ne trešajā jomā?
– Man liekas, ka tā ir Latvijas burvība. Pirms vairāk nekā desmit gadiem biju sporta konferencē ārzemēs. Sēžam kopā žurnālisti no Anglijas, Holandes, dzeram alu, un viņi stāsta – es rakstu tikai par futbolu, es tikai par vieglatlētiku. Bet es saku: “Es par visu!”
Mums ir bobslejs, biatlons, basketbols, sporta ziņas, sporta raidījumi. Tev jābūt visur un jāprot ātri iedziļināties. Vienu dienu esi kērlingā, nākamajā futbolā.
Ārzemēs viņi dzīvo vienā sporta veidā – tenisā, futbolā, basketbolā – un zina katru niansi. Latvijā tas nav iespējams.
Mēs esam maza valsts, un, lai radītu labu saturu, jābūt daudzpusīgiem. Tas ir apstākļu spiests, bet arī interesanti.
Amerikā līdzīgi – ir cilvēki, kas piedzimst basketbolā, izaug basketbolā un visu dzīvi arī tajā noslēdz. Vai es tā varētu? Domāju, ka ne.
Man patīk mācīties, piedzīvot jaunas vides. Piemēram, koru Eirovīzija – pilnīgi cita pasaule.
Arēnā “Rīga” visi uztraucas, jo brauc Elīna Garanča. Es zinu, kas viņa ir, bet man nav to “trīsu”. Mēs iepazīstamies, viņa forša, cilvēcīga, viņai pat laikam patīk, ka nav tādas svinīgas pielūgsmes. Un saruna aiziet dabiski.
Patīk šī daudzveidība, un es gribu pierādīt, ka varu būt labs vairākās jomās. Ja sagatavojies un strādā nopietni, tu vari izdarīt ļoti daudz.
– Vai darbs televīzijā – intervijas, sportistu portreti, sižeti – nav tas, kas tev palīdzējis noticēt, ka vari režisēt arī lielāka mēroga dokumentālās filmas?
– Protams, tas viss ir ļoti cieši saistīts. Darbs televīzijā mani ir veidojis un turpina veidot.
Sākumā biju bailīgs, uztraucies, domāju par nākamo jautājumu un bieži pat nedzirdēju, ko cilvēks stāsta. Ar gadiem iemācījos galveno – klausīties.
Uztvert atslēgas vārdus, just, kad intervējamais ieiet atmiņās, un pašam “ieiet” tajā notikumā līdzi. Tad arī uztraukums pazūd.
Tagad intervija ir organisks process – zinu tēmas, kuras gribu izrunāt, un ļauju sarunai pašai plūst. To dod pieredze, gadu gadiem filmējot sportistus un veidojot sižetus.
Arī sižets televīzijā patiesībā ir maza režija: jāizvēlas mūzika, jādomā par ritmu, jāinstruē operators. Tokijas olimpiskajās spēlēs pat katram sižetam mēģināju atrast “odziņu”. Tas, protams, prasa papildu piepūli.
Bet man negribas vienkārši aizbraukt uz tenisa treniņu un parādīt, kā meitenes sit bumbiņu.
Apkārt bija siseņi – riesta laiks. Es tos sameklēju un iesaistīju sižetā ar skaņām, lai radītu interesantāku stāstu.
Tā es pats sevi izaicinu. Un tas ļoti audzina – gan kā žurnālistu, gan kā režisoru. Televīzijā tu nedomā tikai par jautājumiem, bet arī par atmosfēru, vizuālo un skaņu.
Man jau bija pieredze televīzijas dokumentālajās filmās – pirmā par Kristapu Porziņģi, tad kopā ar komandu veidojām filmu par Kārli Skrastiņu, vēlāk manis režisēta bija par Anatoliju Krepānu un Gustavo pāreju uz Arstarulsmirusu.
“Ceļā ir kaifs” bija mana pirmā debija lielajā kino.
– Tev pašam, intervējot sportistus, ir bijusi sajūta, ka esi nenormāli uztraucies, baidoties kaut ko sajaukt?
– Jā, noteikti, un tas visvairāk bija Amerikā. Piemēram, Šakils O’Nīls. Viņam bija fanu pasākums lielveikalā, un formāli interviju no viņa dabūt bija praktiski neiespējami: apsargi visapkārt, tikai autogrāfu sesija un nekādu mediju.
Bet mēs ar operatoru jau bijām izplānojuši maršrutu, kur viņš nāks ārā, kur apsargi vedīs.
Iekšā viss trīc, jo zini, ka tev ir tikai viena iespēja.
Es operatoram saku: “Tu skrien pa labo pusi, es mēģināšu pieskriet viņam blakus ar mikrofonu.” Tas ir risks – apsargi dzen visus prom –, bet tev ir mērķis. Un beigās mēs dabūjām no Šakila tās pāris atbildes par Porziņģi.
Tāpat bija ar Pau Gazolu Toronto – gaitenī strikti aizliedza filmēt, visus medijus aizstūma malā. Es operatoru aizsūtīju uz tālāko stūri, pats bez kameras aizgāju vietā, kur, pēc loģikas, Gazols nāks garām. Un – hop! – pametu ar galvu operatoram kā zīmi, ka jāfilmē, un intervija rokā.
Ar Karmelo Antoniju Rio olimpiskajās spēlēs bija līdzīgi. Lai tiktu uz ASV komandas slēgto treniņu, jāiziet cauri milzīgam drošības filtram, jāraksta e-pasti, jālūdz atļaujas. Tu brauc cauri pusei Riodežaneiro un neesi drošs, vai vispār tiksi viņam klāt.
Kad ielaida hallē, sajūta bija kā supervaroņu filmā – viņi visi milzīgi, vide apsargāta. Bet beigu beigās dabūju ekskluzīvu interviju viens pret vienu.
Tie ir mirkļi, kas rada stresu, – ne tik daudz tāpēc, ka tu baidies no viņiem kā personībām, bet tāpēc, ka gribi nesabojāt iespēju, gribi izdarīt perfektu darbu un panākt rezultātu, ko ieplānoji.
Tagad man tādas uztraukuma trīsas pirms intervijām nav. Tas vairāk bija karjeras sākumā.
Es atceros interviju ar Oļegu Znaroku – krieviski runāju nepārliecinoši, bet viņš stāv pretī ar savu stingro, “kriminālo” skatienu, un tu domā: “Nedod Dievs, kaut ko sajaukšu.” Jautājumus krievu valodā biju sarakstījis latviešu burtiem. Tās bija tās jaunā žurnālista bailes.
Tagad āda ir uzaudzēta. Saprotu, ka visi – arī lielās zvaigznes – ir cilvēki.
– Vai esi domājis par grāmatas rakstīšanu?
– Nesen, vadot vienu pasākumu, kāda sieviete man pienāca klāt un teica: “Klau, tev noteikti vajadzētu uzrakstīt grāmatu – man šķiet, ka tev labi sanāktu.”
Es pateicos un pasmējos, jo patiesībā jau esmu to mazliet mēģinājis.
Latvijas leģendu sērijai rakstīju nodaļas gan par Porziņģi, gan par Mairi Briedi, un tikai tad sapratu, cik grūti ir rakstīt.
Raksti teikumu, doma aizved citur, tu salīdzini, labo, pārraksti. Es pie vienas nodaļas pavadīju ļoti ilgu laiku – gribējās, lai katrs teikums ir precīzs un atstrādāts. Ar laiku, protams, varētu ieiet ritmā, atrast savu stilu, bet tas prasa disciplīnu.
Ir arī viens grāmatas projekts, ko pirms vairākiem gadiem sāku. Pāris interviju ar vienu sportistu man ir, bet pagaidām neko vairāk neatklāšu. Plāns ir.
Vienkārši dzīve ir trakā skrējienā –
darbs televīzijā, pasākumu vadīšana, Liepājas filmas montāža, vēl cita filma top, un visam klāt nāk dažādi paralēlie darbi.
Šobrīd viss notiek paralēli un lielākais izaicinājums ir ielikt visām šīm lietām rāmjus. Grāmata prasītu mieru, ritmu un laiku – un tas šobrīd ir deficīts.
– Man gribas atgriezties pie tā, ko teici, ka tava sirds ir Liepājā. Pastāsti par savu saikni ar Liepāju.
– Mani vecāki ir liepājnieki, arī daļa vecvecāku šeit dzīvojuši. Viena vecmāmiņa bija no Gaviezes, vectēvs no Vērgales, bet mammas tēvs savukārt nāca no Madonas puses – viņš pēc konservatorijas tika nosūtīts strādāt uz Liepājas prokuratūru.
Tēta tēvs strādāja “Metalurgā”. Līdz kādiem trīs vai četriem gadiem dzīvoju Liepājā, pēc tam vecāki pārcēlās uz Rīgu.
Bet visas vasaras tik un tā pavadījām Liepājā – Priekules ielā, Peldu ielā un Valdemāra ielā.
Mammas brāļi, Krievkalni, bija ugunsdzēsēji, mani vecāki te mācījušies, spēlējuši basketbolu.
Arī tēvs kā dizainers daudz strādāja Liepājas mūzikas vidē – “Līviem” taisījis disku noformējumus, logotipus. Man ļoti spilgtas atmiņas par 90. gadiem Liepājā – tā bohēma, mūziķi, dzīvība.
– Ko vēl atceries?
– Daudz piedzīvojumu. Reiz ar citiem bērniem ar riteņiem aizbraucām uz Bernātiem, bijām peldēt. Atceros, ka iekļuvām straumē un pēcāk no vecākiem par to dabūjām pamatīgu brāzienu.
Vasaras bieži pavadījām arī Ječos, aiz Nīcas, kur tēta mammas māja. Tāpēc Liepāja man joprojām ir īpaša.
Ar filmu es tā kā atgriežos tajā pasaulē, kurā pats neesmu līdz galam dzīvojis, bet kurai jūtu lielu piederību.
Tā ir Liepājas maģija, tās foršie cilvēki, vietas un stāsti.
– Kāpēc tavs stāsts ar Liepāju pārtrūka?
– Mēs vienkārši pārvācāmies ar vecākiem uz Rīgu. Kāpēc tieši – vai tēta studiju dēļ Mākslas akadēmijā vai darba dēļ – to es vairs precīzi nepateikšu.
– Bet šobrīd – no taviem radiniekiem kāds vēl dzīvo Liepājā?
– Diemžēl vecvecāki visi jau ap 2006.–2008. gadu ir aizgājuši viņsaulē. No tuvākajiem palikuši mammas brāļi – Uldis un Pēteris Krievkalni. Ir arī tēta attālāki radi, bet vecākā paaudze diemžēl vairs nav.
Ilgu laiku vēl bija dzīva vecmāmiņas māsa – mēs bieži pie viņas braucām ciemos. Es vienmēr lūdzu, lai viņa uztaisa kotletītes, kas pēc garšas bija vistuvāk omes gatavotajām.
Un viņas stāsti… par tirgu, par zālēm, par ikdienu – “tālab ja, tālab ja…”. Es nekad neesmu dzirdējis, ka kāds tā runātu.
Tā man ļoti pietrūkst – iespējas šodien parunāt ar viņiem ar pieauguša cilvēka skatienu.
No bērnības man palikušas tikai atsevišķas ainas. Ome stāstīja, kā ar māsu slēpušās bunkurā, kad bijuši uzlidojumi Gaviezē, kā logus līmēja ciet, lai naktīs nespīd gaisma. Kā viņu mājā izguldīja vāciešus.
Arī vectēviem bija savi stāsti – viens par darbu “Metalurgā”, otrs par elektriķa gaitām. Bērnībā šīs lietas neaptver līdz galam, bet tagad ļoti gribētos vēlreiz parunāt, pajautāt, izzināt.
Diemžēl tas viss palicis tikai nostāstos.
– Bet tagad tavs tētis Guntars Ošenieks atkal strādā Liepājā – mākslas skolā. Vai tevi tas tuvina atgriešanās domām?
– Jā, katru reizi, kad aizbraucu, es pieķeru sevi domājam – cik forši būtu, ja varētu strādāt attālināti un dzīvot Liepājā. Viss ir tuvu, viss ir ērti, viss ir tā “pa rokai”. Man tas tiešām patīk.
Es bieži saku, ka varētu būt tāds pats scenārijs kā tētim – ap piecdesmit sešdesmit gadiem atgriezties. Un, ja dzīve saliksies tā, ka varēšu darboties attālināti vai atradīsies darbs Liepājā, tad kāpēc ne?
Vizītkarte
Reinis Ošenieks
- Dzimis 1987. gada 26. augustā Aizputē, jo Liepājas slimnīcā karantīna.
- Sporta žurnālists, raidījumu vadītājs.
- Darbojas arī režijas un dokumentālā kino laukā.
- Autors dokumentālajām filmām par Kristapu Porziņģi, Anatoliju Kreipānu, Arstarulsmirusu (Gustavo), Kasparu Kambalu.
- Pabeidzis Natālijas Draudziņas ģimnāziju, mācījies Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, biznesa augstskolā “Turība” apguvis sabiedriskās attiecības, reklāmas skolā LADC.
- Izgājis aktiermeistarības un improvizācijas kursus.
- Latvijas Televīzijā strādā kopš 2007. gada.
- Precējies, tētis Ralfam (7 gadi) un Annijai (3 gadi).
- Hobiji: padela teniss, hokejs, golfs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
