Bail no vecākiem uzliktā sloga

Liepājniece Rudīte Lutkus par savu dēlu Raineru Veitu ir ļoti lepna – mazais šogad 1. klasi uzsāks gadu ātrāk.

”Viņam maijā palika 6 gadi un 1. klasē būtu jāiet tikai nākamgad. Tas nedaudz baida – tik mazu laist uz skolu. Domāju vēl par to, ka viņš bērnudārzā nav izgājis visu sagatavošanās posmu, jo uz skolu iet no piecgadīgajiem,” pastāsta māmiņa.

Rainers jau lasa, raksta un labi rēķina. ”Mazais gadu apmeklē mentālās aritmētikas nodarbības, māk reizināt, dalīt un kāpināt, pats jau rēķina simtos. Viņam tur iemācīja rēķināt ar speciāliem kauliņiem un trenēja redzes atmiņu, tagad, kad viņš kaut ko lielāku rēķina, redzam, ka kustina pirkstus tā, it kā skaitītu tos kauliņus,” puisēna tētis Raimonds Veits izskaidro, kādēļ dēlam īpaši labi padodas matemātika.

Rainers mācīsies O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskolā un izglītības iestādi jau ir nedaudz iepazinis. ”Skolā jūnijā nākamajiem pirmklasniekiem bija trīs iepazīšanās dienas. Viņi tur sauca burtiņus un cipariņus, lasīja un skaitīja, lai būtu skaidrība, cik gatavi ir skolai. Iepazinās ar klases audzinātāju un saviem jaunajiem klasesbiedriem.

Mums viņš ir tāds sabiedrisks un, mājās atnācis, jau stāstīja par jaunajiem draugiem. Bail viņam noteikti nebija,”

vērtē pirmklasnieka mamma.

Jautājot zēnam par to, vai grib iet uz skolu, viņš smaidot pamāj ar galvu.

Skolā Rainers uzņemts bez problēmām. Tiklīdz reģistrācija atvērta, tā Rudīte dēlu pieteikusi. Galvenais skolas izvēles kritērijs bija tās atrašanās vieta – 15. vidusskola ir tikai pāris minūšu gājiena attālumā no ģimenes dzīvesvietas, un ar laiku Rainers uz to varēs doties viens pats.

Vecākiem vēl tikai emocionāli jāsagatavojas jaunākās atvases palaišanai skolā, jo praktiski viņi tam esot gatavi.

”Pa lielam viss ir sapirkts. Tas izmaksāja kaut kur ap 300 eiro.

Nākamajos gados jau nebūs tik dārgi, bet, kad pirmklasniekam viss jāsāk no nulles, tad ir, kā ir. Skolas soma un penālis ar visu akciju maksāja 50 eiro,” pastāsta Rudīte.

”Atceros, kad mans vecākais dēls, kuram tagad ir 17 gadu, sāka iet pirmajā klasē, tas neizmaksāja tik dārgi, arī pērkamo lietu saraksts tad nebija tiks liels un nebija tik specifisku uzstādījumu. Tagad, redz, nevar pirkt kādus krāsainos zīmuļus gribi, ir jāpērk konkrētas firmas, tāpat sarakstā ir speciāls ūdens trauciņš vizuālajai mākslai. Es vēl neesmu tādu atradusi, jo trauks nedrīkst būt mazāks par 500 ml, bet veikalos visi ir mazāki,” uzsver Rainera mamma, kura uzskata, ka tādus traukus varētu nodrošināt arī skola, jo ne jau visiem skolēniem tie ir vajadzīgi vienlaikus, tos varētu atstāt arī nākamajiem gadiem.

Mieru Rudītei neliek arī doma, ka viņai būs jāpalīdz mācībās. ”Manuprāt, tagad liels slogs ir uzlikts tieši uz vecākiem – vairāk, nekā tas bija agrāk. Kādreiz tik ļoti nebija jāiesaistās bērnu mājasdarbu izpildē. Tagad, paklausoties apkārtējos vecākus, kuriem bērni iet sākumskolā, saprotu, ka no mammām un tētiem tiek gaidīts arvien vairāk. Kolēģi man saka, ka tik bieži pat nepārbauda savu e-pastu, cik apmeklē E-klasi,” bažas atklāj Rudīte.

”Vecākais dēls mājasdarbus pildīja skolā, tāpēc mani varbūt nedaudz baida neziņa, cik daudz man būs jāiesaistās, vai bērns pats varēs tikt ar mājasdarbiem galā. Vīrs periodiski strādā ārzemēs, un man dažkārt ir naktsmaiņas, tāpēc Rainers paliks mājās ar lielo brāli.”

Pārāk daudz digitālā un tehnoloģiju

”Nav tā, ka ļoti gribas iet uz skolu… Vasara pagāja ātri. Bet gribas redzēt jaunos klasesbiedrus, kas mums būs četri, gribas satikt arī vecos,” stāsta 11 gadus vecā Sofija Bulava, kura mācīsies Liepājas Centra sākumskolas 5.c klasē.

Sofijas mamma Aija Bulava novērojusi, ka meitas klase ir draudzīga, bērni satiek labi. ”Tas ir liels pluss, papildu motivējošs faktors, lai vispār gribētu iet uz skolu. Pie tā liels nopelns ir bērnu pirmajai klases audzinātājai Ilzei Žimantei, kura viņiem iemācīja sadzīvot kā lielai ģimenei.”

Zināms, ka būs arī jauni mācību priekšmeti, piemēram, teātra māksla, būs nekad iepriekš nesatikti skolotāji.

”Mūs vienmēr baida, ka ar katru gadu mācības būs grūtākas, sarežģītākas, bet nemaz tik traki nav,”

saka Sofija, kura pagājušajā gadā 4. klasi pabeidza ar Sudraba liecību.

Vislabāk viņai patīkot vizuālā māksla, arī latviešu valodu. ”Man patīk, ja skolotāji izskaidro, tā, ka varu saprast. Man vajag vairāk laika, lai matemātikā visu saprastu. Citiem bērniem šis priekšmets padodas labāk,” vērtē nākamā piektklasniece. Arī viņas mamma smaidot piekrīt: ”Jā, Sofija nav matemātiķe.”

Meitenei padodas radošas nodarbes. Kopš sešu gadu vecuma viņa iet sporta dejās, ir cieši saistīta ar mūziku. Trīs gadus paralēli mācībām Centra sākumskolā meitene apmeklējusi mūzikas skolu, spēlējusi vijoli, tomēr savienot mācības abās izglītības iestādēs bijis par grūtu. ”Patlaban Sofija privāti reizi nedēļā spēlē klavieres, bet ukuleli, ko saņēma dāvanā, apgūst Pop/Rok skolā.”

Aija novērojusi, ka visvairāk meitai patīk dejot, un šovasar brīvais laiks pavadīts sporta deju nometnēs, treniņos.

”Domāju, ka atpūtušies esam. Protams, nekad jau negribas darīt ko tādu, kas tevi apgrūtina. Ne Sofijai, ne otrai meitai Beatrisei, kura šogad ies 7. klasē, nepatīk agrā celšanās, tā steigšanās no rītiem. Bet kā citādāk? Visiem ir atpūtas brīdis, tad atkal jāpastrādā. Būs jau labi.”

Tā kā Bulavu ģimene dzīvo Jūrmalas parka rajonā, meitas uz skolu dodas pašas. ”Tas ir labi, ka nav jābrauc ar transportu, bet var aiziet kājām,” priecājas māmiņa.

Mācību gada priekšvakarā Aija atzina, ka līdz galam joprojām neizprot jauno kompetencēs balstīto izglītību, kas tagad ir skolās. ”Vai ir labi? Vai reforma ir sevi attaisnojusi? Vai ir ieguvumi?” viņai ir jautājumi, uz kuriem vēlētos dzirdēt atbildes.

”Vērtējumi, kas izteikti procentos, man ir neskaidri. Vēl nianse, ka, neskatoties ne uz kādiem attaisnojošiem apstākļiem, sliktas atzīmes labot nedrīkst. Tas ir tā interesanti, jo bija situācija, ka bērns nebija skolā, jo saslima un līdz ar to tēmu neapguva. Atsākot mācības, lika rakstīt pārbaudes darbu, lai arī bērns nesaprata, ko tur rakstīt, jo nebija mācījies. Kaut kā jau uzrakstīja, atzīme slikta, bet izlabot nav iespējams. Ko redzu es?

Ka bērni izmisīgi negrib kavēt nevienu dienu, iet arī tad, ja jūtas neveseli, jo zina, cik smagi būs to visu labot, nokārtot.

Brīžiem šķiet pārāk skarba šī sistēma pret bērniem. Bet, ja tā padomā, mēs jau gatavojam viņus dzīvei, kura arī mums, pieaugušajiem, nav rožaina. Visur sevi ir jāpierāda, darba devēji jau ņems tikai tos spējīgākos, varošākos. Tad jau it kā loģiski, ka dažas no dzīves prasmēm jāapgūst jau skolas vecumā.”

Kas vēl māmiņu uztrauc? Tas, ka mācību stundās daudz tiek izmantotas viedierīces, digitālie materiāli. ”Mums bērniem ekrānu laiks ir limitēts, bet tāpat jau viņi tajos pavada pārāk daudz laika. Kad bija attālinātās mācības, vajadzība pēc datoriem un planšetēm bija saprotama, bet tagad, kad bērni ir klātienē klasē, varētu ar viņiem strādāt citādāk, vairāk likt darīt ko praktisku, mācīt ar rokām strādāt, veidot, bet es redzu, ka liels uzsvars ir uz digitālajiem materiāliem, kas, manuprāt, ir pārspīlēti,” pārdomās dalās Aija.

Pēdējais gads skolā

Elīna Lūsēna šodien uzsāks mācības Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas 12. klasē.

Izbaudīt vasaru par visiem 100 procentiem sanācis vien augustā, stāsta jauniete. Jūnijs aizvadīts, kārtojot eksāmenus, bet jūlijā strādājusi vienā no Liepājas viesnīcām. Jau vairākus gadus Elīna piesakās jauniešu darbam vasarā un ir strādājusi muzejā, bibliotēkā un bērnudārzā.

Runājot par pēdējo darbavietu viesnīcā, kur no rītiem vajadzēja gatavot brokastis, tīrīt numuriņus, strādāt reģistratūrā, Elīna atzīst, ka viegli negāja. ”Cilvēki nemaz neapzinās, cik patiesībā šāds darbs ir grūts,” viņa sapratusi. Nopelnītais nav krāts kādam īpašam mērķim, naudiņa aizgājusi ikdienas tēriņiem.

”Es cenšos pēc iespējas tālāk atlikt to domu, ka jāiet uz skolu,” ar smaidu teic Elīna.

”Esmu cilvēks, kuram ļoti patīk izgulēties. No rītiem man ir grūti.” Tas esot vienīgais iemesls, kādēļ uz skolu iet vēl negribas. ”Mācībās man iet labi. Cenšos visu saplānot laikus, lai neko neiekavētu, citādi ir pārāk liels stress.”

No mācību priekšmetiem jaunietei visvairāk patīkot angļu valoda, kas arī labi padodas, vēl vācu un latviešu valoda. ”Taču ar valodām es neplānoju saistīt savu nākotni, varbūt studēšu psiholoģiju. Vēl svārstos, katru dienu ir jaunas idejas, ko es varētu darīt, bet psiholoģija pagaidām paliek visnoturīgākā no tām,” atklāj Elīna.

Priekšā ir svarīgi gala pārbaudījumi padziļinātajos mācību kursos – angļu valodā, sociālajās zinībās, bioloģijā. ”Es mazliet uztraucos par to, kā mēs mācīsimies šos mācību priekšmetus. Varētu būt grūtāk, nedēļā daudz vairāk būs tieši izvēlētie mācību priekšmeti.

Vēl klase būs sadalīta pa mācību priekšmetiem, kursiem, līdz ar to vairs nebūsim visi kopā, kā līdz šim. Tā ka pārmaiņas būs,”

paredz jauniete.

Izvēlēties, kurus mācību priekšmetus mācīties padziļināti, vajadzējis pagājušā gada pavasarī, tuvojoties 11. klases noslēgumam. ”Kā kuram bija, tas ir ļoti individuāli. Bija, kas zināja, ko grib darīt nākotnē, līdz ar to viņiem izvēlēties bija viegli, tiem, kuri nezināja, izšķirties bija daudz sarežģītāk. Es šaubījos tikai par bioloģijas izvēli. Apsvēru arī vēsturi un vācu valodu, beigās tomēr bioloģiju paņēmu. Ja nu dzīvē izdomāju iet uz medicīnas pusi.”

Elīna DALP 5. vidusskolā mācās kopš 1. klases. ”Biju vienu gadu aizgājusi uz ģimnāziju, bet atnācu atpakaļ. Šeit bija kā mājās, jo te aizvadīti jau daudzi gadi. Būs jocīga sajūta,” viņa saka, domājot par to, ka skolā atlicis vien absolvēt 12. klasi.

”Viss, ko zinu, ir iet tikai uz skolu. Pēc tam jau būs jāveido dzīve tālāk pašai. Tas mani mazliet uztrauc, bet gan jau būs labi.”

Sāpe tā pati – neesošie mācību materiāli

Līga Laimiņa, sākumskolas, datorikas, sociālo zinību un vēstures skolotāja Katoļu pamatskolā

Mūsu skolā pedagogu kolektīvs ir nokomplektēts. Esam vairāk nekā jebkad. Šķiet, ka skolotāju nav bijis tik daudz ilgus gadus, papildinājies ir arī skolēnu skaits. Līdz ar to noskaņojums, šogad uzsākot mācības, ir pozitīvs.

Labas emocijas mani pārņēma, vasaras vidū uzzinot, ka turpināšu audzināt savu klasīti, savus mīlulīšus.

Tā kā pedagogu štats nebija pilns, pastāvēja iespēja, ka man tiks dota jauna klase, bet tas atrisinājās, palikšu ar savējiem, ar kuriem kopā esmu jau trīs gadus. Ļoti gaidu tikšanos ar saviem skolēniem, gribas redzēt, cik ļoti pēc vasaras viņi ir paaugušies, kas jauns noticis viņu dzīvē.

Mums klases ir mazas, kā jau privātā skoliņā, līdz ar to katram skolēnam varam pievērst pietiekami daudz uzmanības, atbalstīt viņus un iedrošināt.

Skolā esmu ceturto gadu, iepriekš strādāju tirdzniecībā. Izlēmu mainīt nodarbošanos, jo gadu no gada laiks, ko pavadīju ar ģimeni, bērniem, arvien saruka un saruka.

Protams, būt par skolotāju nav viegli, dažkārt nākas darbu ņemt līdzi uz mājām, bet man patīk tas, ko daru.

Tas ir mans sirdsdarbs.

Man ir skaidrs, ko šajā mācību gadā darīšu, būtībā nav nekā tāda, kas mani ļoti satrauktu. Vienīgi bažas ir par jau visiem zināmo – materiālo bāzi. Gribētos, lai tomēr beidzot būtu pieturas punkti, ko varētu izmantot.

Katru gadu pa kādai mācību grāmatai pienāk klāt, un tas nedaudz atvieglo, bet tāpat ne viss tajās ir atrodams. Ir jātaisa darba lapas, jāgatavo prezentācijas, lai stundas būtu interesantas un saprotamas katram.

Gatavošanās stundām ir laikietilpīgs process, bet man patīk. Vēl ir apziņa, ka izstrādātais man noderēs arī nākamajā gadā.

Uzziņai

Jaunais mācību gads skaitļos

12 Liepājas vispārizglītojošajās skolās šogad mācīsies 8130 skolēni, no kuriem jauno mācību gadu uzsāks 765 pirmklasnieki.

18 Dienvidkurzemes novada skolās 1.–12. klasē mācīsies 3627 skolēni, no kuriem 371 ir pirmklasnieks.

Avots: Liepājas Izglītības pārvalde; Dienvidkurzemes novada dome

Es domāju tā: Vai atceraties savu pirmo skolas dienu?

Aivis Tints – Liepājas Sporta pārvaldes vadītājs:

– Skolas gaitas sāku Ezerkrasta sākumskolā. 1. septembrī man bija melns uzvalks, kaklasaite un liels puķu pušķis. Sešgadīgajos man bija draugs, ar kuru sēdēju vienā solā, un pirmajā skolas dienā mana galvenā doma bija, vai arī viņš būs. Bija!

Atceros, ka man bija gan sajūsma, gan arī lielas bailes par to, vai skolā būs draugi, ko nozīmē mācīties, vai viss būs forši utt.

Santa Vēvere – atpūtas vietas “BB Wakepark” vadītāja:

– Atceros, ka uz 5. skolu mani veda vecāki. Svinīgais pasākums notika skolas pagalmā. Es noteikti nebiju nobijusies tā, ka jābēg prom, drīzāk bija interese, kas notiks.

Pieļauju, ka 1. septembrī man mati bija sapīti divās bizītēs, biju ģērbusies melnos svārciņos un baltā blūzītē. Gan jau bija arī baltas zeķes līdz celim un melnas lakādas kurpītes. Taču šajā ziņā varu arī sameloties, jo īsti neatceros.

Madara Lapsa – Liepājas domes deputāte:

– Mans pirmais septembris bija stāsts par skolas formu ar sniegbaltu priekšautu, lielumlielām matu bantēm, pusgarām zeķēm ar draiskiem bumbuļiem, gariem gladiolu kātiem un… milzīgu nevēlēšanos iet uz skolu.

Apgalvoju, ka ”skolā neiešu, lasīt un rakstīt nemācīšos”, iedzenot pamatīgā izmisumā vecākus, kuriem izglītība vienmēr bijusi vērtība, turklāt mana vecākā māsa lasīja jau piecu gadu vecumā.

Iespējams, sākotnējais naids pret izglītības sistēmu bija tāpēc, ka, uzsākot skolas gaitas, tiešām nemācēju lasīt atšķirībā no sava vidējā dēla, kurš šogad uzsāks skolas gaitas 1. klasē.

1. klasi uzsāku Gulbenes vidusskolā, kas bija vienīgā latviešu vidusskola manā pilsētā, savukārt manam dēlam bija nosacīta izvēle mācīties jebkurā no vairāk nekā 10 Liepājas vispārējās izglītības iestādēm.

Emīls Balceris – mūziķis:

– Man 1. septembris asociējas ar draugiem, kuri nav satikti visu vasaru. Tā pirmā tikšanās un vērtēšana, cik katrs ir izstiepies un kā mainījies pēc vasaras.

Pirmā skolas diena noteikti asociējas ar kādu greznāku pasākumu un mazām svinībām ģimenes lokā, kūciņas apēšanu vai došanos uz kādu pasākumu. Tā man joprojām šķiet skaista svētku diena, un atceros, ka mēs to visi baudījām, bijām priecīgi.

Protams, 2. septembrī jau sākās mācības, bet tas jau ir cits stāsts.

Jānis Džeriņš – RTU LJK direktora pienākumu izpildītājs:

– Gaidīju to brīdi, kad varēšu ar draugiem atkal satikties, jo pa vasaru mēs bijām šķirti. Tā bija atkal tāda kopābūšana. Protams, es nebiju no tiem, kas gaidīja skolas atsākšanos, mācības, nebūt ne. Vairāk bija piederība kolektīvam.

Pašu pirmo dienu, kad devos uz skolu, es patiešām neatceros. Es mācījos Liepājas 10. vidusskolā līdz 9. klasei, un tad mūsu ceļi ar šo skolu šķīrās. Nekad gan nebija tā, ka pēc vasaras sacīju, ka uz skolu neiešu vai negribu iet.

Protams, vasaras brīvība tajā laikā man bija svarīga, bieži bija tā, ka vasara paskrēja ļoti ātri, bija arī lietainās vasaras, kad likās, tās nekad nebeigsies, bet līdz septembrim vienmēr nonācām. Un, atsākot mācības, man ikreiz bija līdzi omes izaudzētās gladiolas.