Toreiz puisim laimējās – viņš izdzīvoja, pateicoties Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes mediķu profesionalitātei. “Viņam nebija sirdsdarbības, nebija nekādu dzīvības pazīmju,” toreiz komentēja brigādes mediķis Aleksandrs Osipovs, kurš ar kolēģiem puisi atdzīvināja sarežģītos apstākļos – zem vecā dzelzceļa tilta.

Šis ir vienīgais zināmais gadījums dakteres Jūlijas Cīrules-Galuzas pieredzē, kad kāds gada laikā ir spējis atjaunot ķermeņa funkcijas tādā apjomā.

“Parasti pēc šāda daudzuma šķiltavu gāzes saostīšanās cilvēks neizdzīvo vai paliek ar ļoti smagiem kustību un smadzeņu darbības traucējumiem,” stāsta ārste.

Viņa ir pārliecināta, ka grobiņnieka stāsts ir medicīnisks brīnums. Šodien jau puisis jūtoties puslīdz labi – pats staigā, ēd, ģērbjas, runā, nokārtojas. “Ja pirms gada viņš bija zīdaiņa vecuma attīstības stadijā, tad tagad jau sasniedzis trīs līdz sešus gadus veca bērna attīstību. Dažās situācijās pat novērojama sākumskolēna attīstība.” Pēc negadījuma zēns komunicēja, tikai norādot ar pirkstu un paužot emocijas ar mīmiku un dažādām skaņām. Tāpēc viss slimnīcas personāls, kas ilgi strādāja ar puiku un palīdzēja viņam attīstīties, ir gandarīts par redzamo kraso atšķirību.

Arī personības iezīmes pusaudzis nav zaudējis. “Viņš ir kārtīgs, jauks, pieklājīgs un sirsnīgs. Par laimi, par funkcijām, kuras nespēj veikt, viņš īpaši daudz nepārdzīvo, kaut arī apzinās”. Bet mokošākais esot tas, ka nav iespējams prognozēt, kā attīstība virzīsies. “Šeit mēs esam bezspēcīgi kaut ko minēt, jo tas, cik tālu viņš ar savu gribasspēku ir ticis, jau ir neiedomājami. Ja jūs man prasāt, vai viņš kādreiz būs pilnīgi normāls, es teiktu – nē. Bet es arī pirms tam nedomāju, ka viņš pats kādreiz staigās un runās. Tāpēc ticība brīnumam tomēr saglabājas,” domā ārste.

Pērn savus komentārus laikrakstam sniedza puiša tētis, uzrunājot jauniešus: “Nekad neelpojiet nekādas gāzes, nerijiet tabletes un nedariet neko citu, kas var kaitēt veselībai, jo tas var beigties šādi!”

Šogad viņš nejūtoties spējīgs komentēt situāciju, tomēr atļauj atgādināt baiso pieredzes stāstu, lai vēlreiz runātu par neapdomīgas rīcības sekām.

“Domāju, ka vecāki ir nedaudz vīlušies, jo puiša attīstība sākotnēji bija tik strauja, visi cerējām, ka notiks vēl lielāks brīnums un viņš pilnībā atgūs visas funkcijas,” viedoklī dalās J. Cīrule-Galuza.

Arī jaunieša tagadējā skolotāja Lāsma Novada no Liepājas Līvupes pamatskolas – attīstības centra, kurā jaunietis mācās pamatskolas pēdējā klasē, cer uz vēl labāku attīstību, jo sadzīviski viņš esot atjaunojis savas funkcijas labā līmenī. “Bet zināmi robi, protams, jūtami. Brīžiem liekas, ka šo jau viņš sapratīs, bet tad pēkšņi elementāra lieta zēnam liekas sarežģīta. Visgrūtāk viņam ir orientēties telpā un plaknē, piemēram, viņa ikdienas uzdevums ir uz tāfeles uzrakstīt datumu, bet viņam tas sagādā grūtības. Vai, piemēram, katru dienu viņš pārjautā – kur klasē atrodas gružkaste, pašam ir grūti to atcerēties,” stāsta skolotāja.

Viņa gan uzslavē puiša raksturu un spēju pašam tikt galā ar sadzīviskām un ar higiēnu saistītām darbībām, bet mācību vielu apgūt viņam neesot viegli.

“Viņš prot lasīt, prot arī rakstīt, tikai ar drukātiem burtiem, bet, piemēram, reizrēķinu viņš nepavisam nesaprot.”

Skolotāja cer, ka pēc pamatskolas beigšanas, ja vien attīstība turpināsies, viņš, iespējams, varēs turpināt šajā skolā mācības un apgūt kādu no tur piedāvātajām profesionālās izglītības programmām, piemēram, galdniecības iemaņas vai pavāra palīga profesiju, bet pagaidām tās vien ir tikai cerības. “Šobrīd viņš tam nebūtu gatavs, bet prognozes šādā situācijā izteikt ir grūti, pat neiespējami”.

Ārste J. Cīrule-Galuza atceras, kā viņu atbalstīja skolas biedri, un tas deva puikam spēku celties un darīt. Viņa draugi pirms gada bija bieži viesi slimnīcā, kur puika gulēja uz liela matrača, lai neizkristu no gultas, jo tik lielu izmēru redeļgultiņu nav. “Jaunieši nesa zīmējumus, sprauda pie sienām bildes, vēstules. Tas sniedza iedvesmu. Viņš vienmēr bija ļoti saviļņots un priecīgs pēc draugu apmeklējumiem.” Tāpēc daktere vēlas uzrunāt viņa kādreizējos skolas biedrus, lai aiziet ciemos: “Es jau saprotu, ka dzīve iet uz priekšu, katram savas aktualitātes, bet tas, ko viņa attīstībai varētu sniegt kontakts ar draugiem, ir neaizvietojami.”