Pirms 20 gadiem ziemupnieki Zaiga un Edgars Kuplie nolēma divas istabas savā mājā atvēlēt viesu uzņemšanai. Tā dzima viesu nams “Kaijas”. Sāka lielā neziņā, bet ar patiesu sirsnību, katru atbraucēju uzņemot kā sev tuvu cilvēku ar svaigi ceptiem pīrādziņiem un citiem gardumiem. Tagad gan ar viesu ēdināšanu viņi vairs neaizraujas, taču tikpat lielā sirsnībā rūpējas, lai katrs atbraucējs justos gaidīts un aprūpēts.

Ziemupe ir Edgara dzimtā vieta, bet Zaiga ir ienācēja no Sieksātes, kur tagad atrodas slavenā “Piena muiža”. Muižā viņa gājusi skolā, bet ēkā, kur tagad iekārtots muzejs, dzīvojusi. Zaigas mamma ar zirga pajūgu apbraukājusi saimniekus, savākusi pienu un sējusi sieru. Bet iepazinušies abi dzīvesbiedri Aizputes slimnīcā. Zaiga tolaik vēl gājusi vidusskolā, bet Edgars strādājis par šoferi. Un nu jau 45 gadus abi ir ģimene. Izaudzinātas divas meitas, sagaidīti četri mazbērni un viens mazmazbērniņš. Zaiga, atnākot uz Ziemupi, strādājusi visdažādākos darbus, bijusi arī kluba vadītāja, bet Edgars lielāko daļu dzīves strādājis par šoferi un arī tagad vadā skolēnus.

“Kolhoza laiki beidzās, darba vairs nebija, vajadzēja domāt, ko tālāk darīt,” tā Kuplie skaidro viesu nama sākotni. Vārds “Kaijas” tam dots par godu savulaik Ziemupē bijušajam kolhozam. Bet viesu uzņemšana sākās pašu Līvānu tipa mājas divās istabās.

Ierosme kaut ko tādu ģimenei uzsākt nākusi no toreizējā pagastveča Haralda Beķera, kurš arī atsūtījis pirmos viesus. Tie bijuši speciālisti, kas gatavojuši Vērgales pagasta attīstības plānu. Četri cilvēki. Sarunās pagājusi visa nakts, un viesi iedrošinājuši: vajag tikai darīt! Tā tas pamazām arī aizgājis.

Tagad gan pašu mājas istabas viesu uzņemšanai Kuplie izmanto tikai ļoti liela sastrēguma laikā. Viesu vajadzībām ir uzcelta pirts ēka ar visām ērtībām, virtuvi ieskaitot, kuras otrajā stāvā izkārtotas 11 gultas nakšņošanai. Bet plašā pagalma tālākajā stūrī vietu atradis neliels četrvietīgs koka namiņš ģimeņu atpūtai – tā, lai viesi būtu kā savā pasaulē.

Pirms astoņiem gadiem “Kaijās” sāka piedāvāt pirts rituālu. Nevis tā, ka atbrauc ar savām alus pudelēm, šašliku un lustes iet vaļā, bet īstu rituālu ar profesionāliem pirtniekiem. Piecas sešas stundas ar Zaigas gatavotām zāļu tējām, pēršanos, vieglām uzkodām, relaksāciju un pilnīgu mieru tikai diviem cilvēkiem. Zaiga stāsta, ka parasti pirts rituālu izvēlas pāris vai divas draudzenes. Un tie, kas jau bijuši, brauc atkal. Tagad atvaļinājumu laikā braucot arī latvieši, kas strādā ārzemēs, un latviešu meitenes iepazīstināt ar īstu latviešu pirti ved savus citzemju vīrus.

Savulaik Kuplajiem bija arī paprāvs lopu pulks: govis, buļļi un cūkas. “Nu jau gadus desmit vairs nav,” saka Edgars. “To vairs nevar apvienot.” Bet, kad bija, Zaigas meistarstiķis bija pašas sieti sieri. Ne tikai ierastais ķimeņu, bet septiņu veidu – gan sāļie, gan saldie.

“Kaijas” atrodas tikai puskilometra attālumā no jūras, kas lielākajai daļai viesu arī ir lielākais vilinājums bez miera un klusuma, ko šī vieta un tās saimnieki piedāvā. Un par saviem viesiem gan Zaiga, gan Edgars saka tikai vislabākos vārdus: visos šajos gados neesot bijis nekādu incidentu. “Viņi brauc baudīt lauku mieru un to arī saņem,” saka “Kaiju” saimnieki. Un par viesu uzvedību neesot, ko bažīties. Bet lai tā būtu, ir jāparūpējas, lai atbraucējiem viss ir pa rokai un ērti. Tāpēc atpūtas zonā zem nojumes ir gan galdi un soli, gan netālu iekārtota ugunskura vieta un grili gaļas cepšanai. Bet, lai nekur nemētātos gruži, ērti pieejamās vietās izvietotas atkritumu tvertnes. Un bērniem ierīkots vienkāršs, bet ērts rotaļu un spēļu laukums, kurā ir arī basketbola grozs. “Ja vide ir sakārtota, nevienam to negribas piemēslot,” saka saimnieki. Taču piebilst arī, ka lielas un skaļas kompānijas neuzņemot. Viņu nostādne ir – vieta mierīgai atpūtai.

“Kaiju” saimnieki neslēpj arī to, ka ieguvēji no šādas atpūtas ir ne tikai viesi, bet arī saimnieki paši. “Mēs citādi nemaz nemākam, katru uzņemam kā savu tuvinieku,” saka Zaiga. “Taču ir jājūt tā smalkā robeža – ar vienu var runāties, jo arī viņš to vēlas, bet cits labāk grib norobežoties.” Taču emocijas, ko saimnieki saņem no saviem viesiem, no sirsnīgām sarunām un interesantiem cilvēkiem, ir tādas, ko citur neiegūtu. Tās iedvesmo. Un arī ieraksti viesu grāmatā uzmundrina un uzlādē. “Tāpēc tukšajā laikā, kad viesi nebrauc, man pietrūkst šo cilvēku,” smejas Zaiga.

Viesi ir ļoti dažādi – gan tepat no Latvijas, gan citām zemēm un pat ļoti eksotiski. Vissirsnīgākās atmiņas Zaigai un Edgaram joprojām ir par ķīniešu puisi Džauu Javeju. Tas bijis pirms 18 gadiem, kad Kuplajiem piezvanījis toreizējais tūrisma dzīves organizators Andris Maisiņš, lai lūgtu iespēju ķīnietim mēnesi padzīvot laukos. “Es paliku bez valodas, jautāju Andrim, kā mēs ar viņu sazināsimies,” atceras Zaiga. “Latviešu valodā,” teicis Andris. Džau jau astoņus mēnešus Rīgā bija mācījies latviešu valodu un gribējis iepazīt novadu īpatnības. Tā viņš kļuvis gandrīz vai par Kuplo ģimenes locekli. Puisis pat sagatavojis mielastu Zaigas dzimšanas dienas viesiem un bijis ļoti pārsteigts, ka viesi nav ieradušies noteiktajā laikā. “Pie mums tā ir vislielākā necieņas izrādīšana,” Džau teicis. “Redziet, tā caur saviem viesiem mēs iepazīstam arī citu tautu ēdienus, ierašas un kultūru,” saka Zaiga.

Vēl viens piedzīvojums bijis ar sēņu zupu, ko pagatavojis kāds viesis. Zaiga tās sēnes nav pazinusi, bet atteikt nevarējusi, kad ciemiņš aicinājis pie galda. Vēlāk noskaidrojies, ka tās ir saulsardzenes – ļoti garšīgas sēnes, ko tagad Zaiga gatavo visdažādākajos veidos.

Savukārt, kad “Kaiju” saimniekiem vēl bija lopi, daudzi bērni šeit ieraudzīja īstu govi un īstu teliņu, kas nākamajā gadā bija izaudzis par gruntīgu bulli, un īstu cūku. Arī tāpēc daudzi brauc, lai bērni pabūtu lauku vidē. Kāda ģimene, kura pirms desmit gadiem pirmā izmitināta nesen uzceltajā ģimeņu namiņā, joprojām brauc katru gadu.

“Miljonāri ar viesu uzņemšanu neesam kļuvusi, taču sava peļņa ir, un mūsu alga ir arī prieks un labās emocijas, ko saņemam no saviem viesiem,” saka Zaiga.  Edgars piebilst: “Labi, ka toreiz, pirms 20 gadiem, nenobijāmies.”

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016