Krūtes luterāņu baznīca ieslēpusies grants ceļa malā aiz prāvas koku rindas, ne viens vien dievnama lūkotājs tai pasteidzies garām. Kad nelielā koka baznīciņa ir pamanīta, skatiens uz brīdi apstājas – skaista! Senais dievnams ievērojams ne tikai ar to, ka tas ir viens no retajiem sakrālajiem koka namiem, bet arī ar 17. gadsimta altāri, kanceli un altārgleznu. Nupat baznīcā pabeigts kosmētiskais remonts. “Augustā mums plānots svinīgs baznīcas atklāšanas dievkalpojums,” smaidot saka mācītājs Pēteris Kalks.

Zirgu stallis kara laikā

Pirmās ziņas par Krūtes dievnamu saglabājušās no 1594. gada, lai gan šobrīd redzamā ēkā faktiski esot celta 17.gadsimtā. 16. gadsimtā šajā vietā uzcelta mūra baznīca, kura gājusi bojā nezināmos apstākļos. 1642. gadā tās vietā sāka celt koka dievnamu, būvdarbi ilguši divus gadus. “Arī šo ēku pārbūvēja un remontēja, tomēr uzskatām, ka baznīcas pamats ir tas pats. Arī vecākais priekšmets, kas svētnīcā saglabājies, ir 1642. gadā veidotā kancele, kurai ir ne tikai valsts nozīmes kultūras pieminekļa vērtība, bet arī augstvērtīgi mākslinieciski kokgriezumi.

Altāris gatavots 40 gadus vēlāk, jau vienkāršākā manierē, bet arī tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tāpat kā visa šī ēka,” skaidro P. Kalks. Oriģināli ēka ir guļbūve, bet baznīcas ārpuse 1930. gadā apšūta ar dēļiem. Tolaik baznīcas priekšā uzmūrēts arī ķieģeļu tornis, iepriekš, visticamāk, tas bijis no koka, lai gan tādu liecību nav. “Uz ķieģeļiem rotājas uzraksts Virgen, tātad no Virgas,” piebilst P. Kalks.

Ikdienā altāri rotājusi glezna, kurā redzams krustā sistais Kristus, tā nodota restaurācijā Rīgā. “Glezna gadu gaitā bija palikusi tik tumša, ka bija grūti saskatīt attēloto.  Vēl tajā pamanīju kādu lodes caurumu, pieļauju, no kara laikiem. Arī kancele un altāris, kā jau senos laikos pieņemts, bijuši skaisti un krāsaini. Nezinām, kad tie pārkrāsoti balti, bet esam domājuši par to atjaunošanu pirmatnējās krāsās,” saka mācītājs.

Tas, ka nelielā koka baznīciņa nav gājusi bojā un nav nodegusi, esot tīrais brīnums. “Pat fronte te gājusi pāri, tomēr nekas. Zinu, ka Otrā pasaules kara laikā te bijis ierīkots zirgu stallis, citas informācijas par ēkas izmantošanu, kas nesaistās ar sakrāliem mērķiem, man nav. Visos laikos te bijusi diezgan aktīva draudze, pat padomju gados,” zina stāstīt P. Kalks.

Bārteniekus uzņem pie sevis

Krūtes grants karjeru vietā agrāk bija skola un pāri ceļam, netālu no baznīcas arī mācītāja muiža. Muižas ēka joprojām pieder baznīcai, bet, lai to savestu kārtībā, jāiegulda pārāk lieli līdzekļi. Lai tā nestāvētu tukša, ēka nodota cilvēkiem lietošanai. “Savulaik te bijis tiešām apdzīvots centrs, cilvēki nākuši un Dievu lūguši visos laikos. Pēc kara šī kļuva arī par bārtenieku baznīcu, tāpēc tagad te darbojas Krūtes-Bārtas draudze. Bārtas baznīcai ir ļoti skumjš liktenis.

Otro pasaules karu tā pārdzīvoja, lai gan kāda bumba bija kritusi un jumts bija iegruvis. Aktīvā draudze baznīcu atjaunoja un jau sāka noturēt dievkalpojumus, bet tad no Priekules apriņķa Izpildkomitejas pienāca lēmums, ka baznīca draudzei tiek atņemta un slēgta, pamatojums – tajā tiek apdraudēta cilvēku dzīvība. Tas bija 50. gadu sākums, kad tur aizliedza dievkalpojumus. Tā baznīca pamazām sabruka. Akmeņi un ķieģeļi, no kuriem dievnams bija būvēts, pamazām tika izvazāti, ieguldīti tuvākajās privātmājās. Bārtas baznīca celta 1892. gadā pēc Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči projekta. Ēkā bijušas 700 sēdvietas. Tā bija viena no šīs puses skaistākajām baznīcām, bet tagad saglabājušās tikai dažas sienas,” atklāj mācītājs.

Apkārt esošais dominēt nedrīkst

Tā kā Krūtes baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tai ar steigu bija nepieciešams remonts. “Šoreiz sākām ar iekštelpām un visus darbus veicām, stingri ievērojot arhitektes ieteikumus,” laikrakstam atklāj Krūtes-Bārtas ev. lut. draudzes priekšniece Gunta Jansone.

Sakrālajā ēkā arī iepriekš veikti vērienīgi remontdarbi. Pirmajā kārtā, kas noslēdzās 2013. gadā, jumta konstrukcijās protezētas spāres. Mitrums bija pamatīgi skāris sienas, atklājās, ka arī jumts bija tecējis. Ēkas vispārējais stāvoklis bija ļoti slikts. Pirmo projektu atbalstīja Kurzemes apvienotie fondi, kas ir vācbaltiešu organizācija. Darbi izmaksājuši aptuveni 60–70 tūkstošus eiro, savukārt nesen veiktais kosmētiskais remonts izmaksājis apmēram 20 tūkstošus eiro.

Pēdējie remontdarbi norisinājās kādus divus mēnešus, to laikā tika siltināti sakrālās celtnes bēniņi, slīpētas grīdas un pārkrāsotas iekštelpu sienas. Tomēr darbi veikti ļoti specifiski – tā, lai maksimāli saglabātu dievnama seno izskatu. Krūtes baznīcas remontam pieaicināts Saldus mācītājs Ivars Eisaks, kurš savulaik ieguvis izglītību būvniecības jomā. Saldus garīdznieks stāsta, ka viena lieta ir ēku nokrāsot, cita – ievērot īpašus noteikumus, lai netiktu bojāts senatnīgums. “Mēs nevarējām atļauties nokrāsot līdzenas un gludas sienas, kā tas izdotos ar mūsdienu krāsām. Meklējām krīta-kaļķa krāsas un visrupjākās otas, lai tikai krāsojums līdzinātos 17. gadsimta darbam,” skaidro I. Eisaks. Arī slīpējot grīdu, saglabāts tās autentiskais izskats, neskartas atstātas pat ieplaisājušās dēļu vietas.

Pelēkie toņi gan baznīciņā iepriekš nav bijuši, tie izvēlēti pēc ar arhitektes Helēnas Dekantes ieteikuma. “Viņa ir arhitekte, kas apzinājusi faktiski visas Latvijas luterāņu baznīcas, līdz ar to baznīcu arhitektūrā viņa ir viena no zinošākajām pārstāvēm. Projektējot baznīcu, nevari tai pieiet kā sabiedriskai ēkai vai dzīvoklim, ir jāskatās uz kontekstu – te notiek dievkalpojumi, jāpievērš uzmanība liturģiskajām krāsām, jāsaskaņo altāris un kancele, tāpat tam ir jāsaskan ar dievkalpojuma kopējo noskaņu. Jāskatās, lai dievkalpojumā nedominētu apkārt esošie akcenti, kas nomāc uzmanību. Tai jābūt koncentrētai uz altāri, uz kanceli,” skaidro P. Kalks. Viņš ir pārliecināts, ka šī ir Kurzemes pērle, īstens brīnums. “Te, meža ielokā, ir kā paradīzes stūrītī. Skaista vieta laulībām,” saka garīdznieks.

Kapenēs dzīvojuši zalkši

Veicot remontu, atklājies, ka baznīcas grīdā esošajās kapenēs jeb kriptā dzīvo zalkši. Telpa bijusi ļoti mitra, nu tā iztīrīta un celta godā. “Kapenēs atradām divus senus krustus, kas liecina pat Butleru dzimtu, kura cēlusi šo baznīcu. Kas tieši šajās kapenēs tika apbedīts, nezinām. Tie varēja būt vai nu paši baznīcas cēlāji, vai patroni – Butleru dzimta, varbūt garīdznieki. Skaidru liecību nav. Arī baznīcai apkārt ir kapsēta ar seniem kapakmeņiem un uzrakstiem. Krusti gan pārsvarā ir nolauzti, un dati uz tiem vairs nav redzami,” stāsta P. Kalks.

Lai arī paveikti lieli darbi, vairākas lietas baznīciņā vēl ir uzlabojamas – liela vajadzība ir pēc apkures sistēmas ierīkošanas. Arī ērģeļu dievnamā nav, saglabājusies tikai maza daļiņa no ērģeļu prospekta, pats instruments gājis bojā. Vecās ērģeles atjaunot vairs nav iespējams, tāpēc tālākā nākotnē izvirzīts mērķis par nelielu ērģeļu būvi. Vēl esot jāatrisina putekļu jautājums. Garām baznīcai ved grants ceļš, un katra garāmbraucošā mašīna saceļ vērienīgu putekļu mākoni, kas rāmi nosēžas uz baznīcas sienām un logiem.

Šodien draudzē lielākoties ir cilvēki no Bārtas, jo tuvākajā apkārtnē ļaužu palicis gaužām maz. Draudzē ir aptuveni 35 cilvēki, tomēr aktīvāk par dievnamu rūpējas aptuveni puse. Kopumā baznīcas pārstāvji par situāciju nežēlojas, Grobiņas novada dome un Bārtas pagasts atbalstot, kā varot. “Palīdzība un padoms mums nekad netiek liegts. Piedalāmies arī vietējos projektu konkursos,” saka G. Jansone.