Mūsu informatīvajā telpā dominē viedoklis, ka Baltkrievija vieglprātīgi izturas pret Covid-19 izplatību, un šādu attieksmi ilustrē mūsu kaimiņvalsts diktatora izteikumi par to, ka labāk mirt stāvot, nevis dzīvot uz ceļiem, par šņabi un pirti kā labākajām zālēm pret vīrusu, kā arī par pārliecību, ka Baltkrievijai vīruss ies secen. Šīs valsts iedzīvotājs, kurš vēlas saglabāt anonimitāti, “Kurzemes Vārdam” gan saka, ka, viņaprāt, arī baltkrievi saskaras ar drošības prasībām, līdzīgām kā citviet pasaulē, bet vēl stingrākus ierobežojumus valsts nevar atļauties tādēļ, ka tā ir pārāk trūcīga.

“Es neteiktu, ka mums ir viegli ierobežojumi. Cilvēkus neielaiž iestādēs, rokas dezinficējam. Lielākā daļa iedzīvotāju neatbalsta pašizolāciju, kā tas notiek Krievijā, bet cilvēki atrod veidus, kā sevi izolēt. Ielās ir mazāk cilvēku, esmu pamanījis, ka pēdējo nedēļu laikā ir daudz mazāk sastrēgumu. Es teiktu, ka mums ir atbilstoši pasākumi, ņemot vērā mūsu iespējas,” pauž Baltkrievijas iedzīvotājs Dmitrijs.

Viņš skaidro, ka šajā valstī neviens vīrusu neignorē, bet varas oficiālā pozīcija ir vērsta uz panikas nepieļaušanu un dezinfekcijas noteikumu ievērošanu.

“Jāsaprot, ka mums ir kompakta valsts ar robežām visās pusēs, tranzīta plūsma nav tik liela, tāpēc izolācija nedod nopietnus panākumus veselības aizsardzībā. Citiem vārdiem sakot, inficēšanās gadījumu skaits tik un tā pieaugs, un no mūsu izolēšanās tas nesaruks,” saka Dmitrijs.

Turklāt baltkrievi, atšķirībā no savas ciešās sabiedrotās Krievijas, nevar sūtīt cilvēkus apmaksātā karantīnā, jo valstī jau tāpat trūkstot naudas. “Nav neviena, kas mūs dotētu, ņemot vērā, ka pēdējos gados saasinājušās attiecības ar Krieviju. Tāpēc valsts uzņēmumi un iestādes darbojas ierastajā režīmā. Pie ieejas visur izvietoti antiseptiķi, bet saskarsmē ar cilvēkiem stingri prasa lietot maskas. Tam pastiprināti seko līdzi. Savukārt privātās struktūras pārtrauc darbību. Cilvēki visu saprot, ārsti strādā un inficētos izolē, ieskaitot pirmā līmeņa kontaktus. Likumdošana nosaka, ka visi, kuri atbraukuši no Eiropas Savienības, ir ievietojami karantīnā,” cīņu ar koronavīrusu apraksta kaimiņvalsts iedzīvotājs.

Taču runājot par Covid-19 oficiālo statistiku savā valstī, Dmitrijs izklausās skeptisks: “Grūti kaut ko pateikt. Tiek uzskaitīti tikai tie, kuri miruši tieši no Covid-19. Tā ir sena padomju prakse – samazināt negatīvos rādītājus līdz minimumam. Tomēr man šķiet, ka inficēto un letālo iznākumu skaits nav tik liels.

Viens no iemesliem, kādēļ Baltkrievija nonākusi pasaules mediju uzmanības lokā, ir arī sports, jo šī valsts ir viena no retajām, kur vēl notiek organizētas futbola sacensības. Oficiālas kājbumbas spēles šonedēļ ir notikušas vēl tikai Burundi, Tadžikistānā un Taivānā, bet Zviedrijas klubi aizvada pārbaudes spēles.

“Mums valstī jau ir pabeigta hokeja sezona. Tikai divas nedēļas spēlējām epidēmijas laikā, un tas ir labi. Futbola čempionāts sākās un turpinās, bet strauji krities skatītāju skaits. Kāpēc nepārtrauc futbola čempionāta augstāko līgu? Iespējams, rīkotājus attur vēlme gūt peļņu no translācijām un bukmeikeriem, jo pasaulē tagad nav neviena cita, uz ko likt likmes.”

Rezumējot stāstu par globālās krīzes norisi Baltkrievijā, mūsu sarunas biedrs saka: “Valsts ņem vērā Eiropā notiekošo, cilvēki ievēro drošības pasākumus. Pirmo reizi dzīvē tev blakus katru dienu patiešām pastāv nāves draudi, un ar to nekas nav izdarāms. Taču mums jāstrādā, jo, kā pirms pāris dienām pareizi teica Aleksandrs Lukašenko, “ko mēs ēdīsim (А жрать что будем?)? Mēs nevaram atļauties cīnīties, lai glābtu katru dzīvību – mums tomēr ir nabadzīga valsts”.

Savukārt Aleksandra Lukašenko bravūrīgie izteikumi par degvīnu un pirti esot viņa stilam atbilstoši. Tie visus apmierina, un pie tiem A. Lukašenko 26 gadu valdīšanas laikā visi ir pieraduši.